Sestdiena tukumniekiem un mūsu pilsētas viesiem sākās jauka, saulaina un…atkal ar svētkiem! Šoreiz Brīvības laukumu apdzīvoja un pieskandēja kultūras festivāls cilvēkiem ar invaliditāti. Festivāla devīze «Solis ceļā pie jums». Pasākumā piedalījās gan pašmāju ļaudis, gan viesi no Rīgas – dienas aprūpes centra «Cerību tilts».

Visi – savējie!

Festivālu atklājot, tā ieceres autore un galvenā organizatore – Sieviešu invalīdu un viņu atbalstītāju biedrības «Aspazijas» vadītāja Gunta Kalviņa – izteica cerību, ka šāds saiets mūsu pilsētā kļūs pat tradīciju, jo visi taču esam savējie – tukumnieki! Te dzīvojam, te strādājam, priecājamies un… pa reizītei arī paskumstam.

Un to, ka tukumnieki nestāv malā, bet aktīvi iesaistās visā notiekošajā, varēja vērot jau no paša koncerta sākuma! Ar siltiem aplausiem tika sveikti visi lielā koncerta dalībnieki, ar interesei vērots Rīgas viesu – Dienas aprūpes centra (DAC) «Cerību tilts» piedāvātais rokdarbu tirdziņš, dodot arī iespēju ikvienam izmēģināt roku neparastu apsveikuma kartīšu darināšanā. Jāteic, ka arī atvestā gatavā produkcija pamazām vien atrada tīkotājus, un daudzi glīti pašūtie iepirkumu maisiņi, mīļās mīkstās rotaļlietas, dīvānspilventiņi un lupatu grīdceliņi tagad rotās tukumnieku mājokļus.

Lielkoncerts

Koncertu Brīvības laukumā patiešām varēja nosaukt par lielkoncertu! Un – ne tikai tāpēc, ka tas ilga vairākas stundas. Tas bija skaists liela prieka, atbildības sajūtas radīta satraukuma un klausītāju neatslābstošas intereses, atsaucības caurstrāvots. Bezgala aizrautīgi un pašatdevīgi muzicēja aprūpes centra «Cerību tilts» vokāli instrumentālā ansambļa «Zvaigžņu dzirkstis» jaunieši; bērnu mīļdziesmiņas dziedāja Tukuma bērnudārza «Taurenītis» audzēkņi; ar savu interesanto sniegumu gan dziesmās, gan dejās sirsnīgus aplausus izpelnījās Tukuma Speciālās internātskolas audzēkņi, sociālās aprūpes centra «Ķīši» klienti, kā arī viesi – sieviešu vokālais ansamblis un Eiropas deju grupa no Rīgas. Ar ratiņdejām uzstājās pansionāta «Rauda» iemītnieki.

Jāteic, ka nav daudz tādu pasākumu, tādu svētku, kur jūtams: šī sajūta nav radīta no ārienes, tā mīt cilvēkos pašos. Izjusta vispirms iekšēji, tā izstaro uz āru – acu mirdzumā, balsu skanīgumā, dejas soļu ritmā, smaidos un patiesajā interesē citam par citu. Un tikai tad tam visam pakārtojas saule, ziedi, baloni, draugi, strūklaka, saldējums…

Vakars – draugu lokā

Ja nu kāds bija iedomājies, ka siltā diena, pavadīta uz pilsētas centra bruģīša, kādu būs nokausējusi, tam noteikti vakarā būtu vajadzējis redzēt pasākuma tupinājumu kultūras namā! Šķiet, uz pirkstiem varētu saskaitīt tos tukšos krēslus pie galdiņiem, kur kāds nebija varējis ierasties – kultūras nama zāle dūca kā bišu strops!

Pirmais, ar ko visi klātesošie tika pārsteigti un patiesi iepriecināti, bija Tukuma invalīdu dienas centra «Saime» uzvedums – latviešu tautas pasaka par Sprīdīti. Pirmais pārsteigums, jau priekškaram atveroties, bija bagātīgās, pašu darinātās dekorācijas! Jāteic, ka tas nemaz nav viegli – izgatavot un uzstādīt savas dekorācijas katram no trijiem cēlieniem. Un tad, kad sākās pati izrāde, visi dzīvoja līdzi aktieriem, ko ikdienā pazīst daudzi tukumnieki… Un tikpat daudzi – vēl nepazīst. Pagaidām. Taču, kad režisors – sociālais darbinieks Edgars Pūpols, kas šo misiju uzņēmies labprātīgi, pats pēc savas iniciatīvas kopā ar centra klientiem būs iestudējuši vēl arī ceturto cēlienu, kad viņi sāks doties viesizrādēs… Tad nu gan viņus nepazīt būs kauna lieta!

Mēs varam!

Tā sacīja ikviens, ko šajā dienā uzrunājām, jautājot, vai nebija grūti organizēt tik neparastu kultūras festivālu, sagatavot dziesmas, dejas, teātra uzvedumu. To pašu teica arī G. Kalviņa – nedaudz piekususi, taču laimīga, ka viss izdevies godam. – Es taču te neesmu viena,- man ir manas «Aspazijas», un tās sievietes, ja vajag, kalnus var gāzt! Viņas nevaid, nesūrojas, viņas – iet un dara. Un tikai tad, kad cilvēks darbojas, jauna enerģija rodas klāt! Ja būs vajadzīgais atbalsts no pilsētas domes puses, ja tur mūs sapratīs, tad – šis nebūs pēdējais, mūsu organizētais festivāls Tukumā!