Pirms 20 gadiem Rīgā, Nacionālajā teātrī, biļetes uz Paula Putniņa lugas «Ar būdu uz baznīcu» izrādēm bija izpārdotas jau vairākus mēnešus pirms tām, un auto stāvlaukumi teātra tuvumā, ielu malas visā kvartāla teritorijā bija autobusu pilnas – tik ļoti iecienīta šī izrāde bija lauku ļaužu vidū.

Tagad, protams, ir citi laiki, un… brīvdabas izrāde pati ierodas pie lauku ļaudīm – rajonu centros, pagastos. Ir tapis jauns muzikāls uzvedums, liriska komēdija, kuras režisors ir Varis Vētra, lomās – vairāku Latvijas teātru aktieri.

Bet atjaunotā uzveduma pirmizrāde notiks 7. jūnijā Tukumā, Durbes estrādē. Tāpēc dodamies uz Rīgu, uz VEF Kultūras pili, kur notiek mēģinājumi, – lūkot, kā izrādes veidotāji – «Meistaru teātris» – gatavojas šiem svētkiem.

Izrādās, ka pirmdiena aktieriem ir visai darbīga diena: paredzēts ne tikai mēģinājums, bet arī tērpu un grima pielaikošana, foto sesija.

Kamēr aktieri ģērbjas, sarunājamies ar projekta producentēm Ilzi Trumpi un Lailu Ilzi Purmalieti:

– Daudzi teātra mīļotāji vēl atceras Nacionālā teātra izrādi, kurā galveno lomu spēlēja Antra Liedskalniņa…. Tas bija kolhozu laiks…

L. I. Purmaliete:

– Un kas par to, ka kolhozu vairs nav! Lopiņi taču ir! Un – kāds tos kopj! Un cilvēki joprojām strādā, mīl, ķīvējas, sapņo par labāku dzīvi. Arī tagad, gluži tāpat kā padomju laikos, paralēlās pasaulēs risinās pie varas esošo un vienkāršo cilvēku dzīves! Toreiz, pirms 20 gadiem, bija kolhozs, tagad – ražošanas uzņēmums… Gan tad, gan tagad bija un ir ikdienas problēmas, kas jārisina. Arī mūsdienās netrūkst vadītāju, kas neizjūt savu atbildību, nedomā par to, ka svarīgs ir ne tikai rezultāts, bet arī process, kādā tas sasniedzams. Ka nedrīkst aizmirst cilvēku, kas to visu veido!

Izrādes darbības pamatā ir priekšsēdētāja (Jānis Reinis) un naivas, ideālistiskas teļkopes (Olga Dreģe) sadursme. Teļkopi ievēl par deputāti, un viņa savā naivumā uzskata, ka tagad jākalpo tautai!.. Tas rada ne mazumu komisku situāciju, kurās lieliski iejūtas arī visi pārējie mūsu ansambļa aktieri…

Par to, ka iejušanās lomā, teksta atkārtošana, ģērbšanās un grimēšanās var notikt vienlaikus, pārliecināmies tūdaļ pat! Olga Dreģe turpat, grimētavā, matus kārtodama un lakatiņu ap galvu siedama, pēkšņi jautā: "Un kā tad mammīte?" Jānis Paukštello, tikko klusiņām, sevī iegrimis, telpas stūrītī uz krēsla sēdējis, pēkšņi saslienas un saka: "Mammīte nomira… Jau pirms daudziem gadiem,"… un Olga Dreģe tādā rezignētā lauku cilvēka mierā atteic: "Nomira…Nu ja,…" Nezinātājam paiet labs brīdis, pirms kļūst skaidrs: nav te vairs O. Dreģes, nav J. Paukštello, kurš vēl nupat, gaitenī sasveicinoties, vēlēja priecīgus svētkus,- pēc ilgiem neredzēšanās gadiem ir satikušies seni paziņas – teļkope Marianna Okolokoloka un rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Konstantīns Esenbergs.

Pie blakus galdiņa grimētāja "iedzīvina acis" jaunai sievietei, kas tērpusies tieši tādā pašā oranži puķainā kleitā un lakatiņā kā teļkopei, un tāpēc vērotājam no malas tūdaļ ir skaidrs – tā ir Mariannas Okolokolokas meita Kintija (Sarmīte Rubule). Un tās vienādās kleitas… Sak', kādu baķi ciema veikaliņā ieveda, no tāda arī abām grieza! Ļoti ērti… Pamanījusi, ka pievēršamies runātājiem, jaunā, glītā sieviete (Viņas skaistumam un grācijai neko nevar padarīt ne zaļie gumijas zābaki, ne plancīgais milzu priekšauts!) pasmaida un paskaidro: "Nu jau abi runā lomās!"

Savukārt, Rīgas Krievu teātra aktieris Igors Čerņavskis ir klusākais no visiem: manāms neliels satraukums par to, ka vēl ne viss skaidrs lomas sakarā. Un – viņu var saprast! Šī būs patiesi talantīgā aktiera pirmā loma latviešu valodā! Jo, kā zināms, viņa atveidotas fizkuļturņiks (Fizkultūrietis. – krievu sarunval.) nāk no visai nelatviskas vides, un iekļaušanās citā vidē, latviešu ciema dzīvē, prasa zināmu piepūli…

Grozoties turpat, pavisam nejaušā sarunā atklājas, ka grimētāja Maija Strance, kas šobrīd palīdz aktieriem pārtapt savos tēlos, bijusi grimētāja arī toreiz – pirms 20 gadiem!

– Ar kādām izjūtām atceraties toreizējo izrādi?

– Tā bija tautas ļoti iemīļota! Biļetes mēnešiem ilgi pirms izrādēm bija visas izpirktas! Kolhoznieki autobusiem vien, autobusiem vien brauca uz izrādēm no visas Latvijas! Brīvdabas izrāžu šai lugai nebija… Bet Nacionālajā uz skatuves nospēlējām daudz – vairāk nekā 100 izrāžu! Un aktieriem arī luga patika, viņi dabūja izspēlēties no visas sirds! A. Liedskalniņa toreiz bija galvenajā lomā, un viņa bija talantīga aktrise, un tā toreiz bija viņas iemīļotā loma!

Kad tā padomā, ka 20 gadi aizskrējuši… Nē, ir tāda sajūta, ka… tikai viens mirklis!

Kamēr O. Dreģe un J. Paukštello vienu dialogu beiguši, bet otru vēl nav sākuši, uzrunājam O. Dreģi:

– Cilvēki, kas izrādi redzējuši pirms 20 gadiem, varbūt nāks salīdzināt abas Okolokolokas…

O. Dreģe tūdaļ, savu temperamentu nežēlodama, izsaucas:

– Ko tur salīdzināt?! Liedskalniņa toreiz bija jauna – tikai pāri piecdesmit! Bet es… Vecs cilvēks ir vecs cilvēks! Kā Kārlis Sebris mēdza teikt: "Vecums ir viena liela cūcība!"

Tik nepārdomāts izteikums saceļ protestu vētru, un lielākās protestētājas izrādās aktrises, kam ir tas gods un prieks, tā iespēja smelties pieredzi, strādājot kopā ar O. Dreģi. Tās ir Inese Ramute no Valmieras teātra (lugā – ciema padomes priekšsēdētāja), Anita Gavare no «Latgales dāmu popa» (kolhoza arodbiedrības priekšsēdētāja) un, ja vien tobrīd būtu klāt, viņām droši vien piekristu arī grupas «Credo» solists Guntis Veits (ciema kluba vadītājs), dziedātāja Candy, kas īstajā vārdā ir Liene Bronuša un lugā sākumā tēlo kolhoza priekšsēdētāja (lomā – aktieris Jānis Reinis) sekretāri un vēlāk kļūst par viņa sievu. (Un kurš gan ņemsies apgalvot, ka tādas lietas nenotiek arī tagad, mūsdienās?! Varbūt, ka pat…vēl vairāk, atklātāk, nekautrīgāk, ar lielāku aprēķinu!)

Projekta līdzproducentei I. Trumpei jautājam:

– Ar ko šī izrāde būs īpaša?

– Vispirms jau – ar talantīgo aktieru ansambli! Turklāt izrādē iekļautas arī populāras latviešu dziesmas un arī jaunas oriģināldziesmas, kuru autori ir Laila Ilze Purmaliete un grupa «Credo», kas būs arī "dzīvais" pavadījums izrādēs.

Mēs visi ceram, ka 7. jūnijs, brīvdabas izrādes pirmizrāde, būs svētki ne tikai aktieru ansamblim, izrādes veidotājiem, bet arī visiem tukumniekiem! Pirmizrādē klāt būs arī viesi – Māra Zālīte, kas ir jauno oriģināldziesmu tekstu autore, un lugas autors – dramaturgs Pauls Putniņš.

Aktieri saposušies, nogrimējušies, un pa tam klāt ir arī režisors Varis Vētra. Kā jau aizņemts cilvēks, viņš ir nedaudz kavējies, bet… viņam šodien vārda diena, tāpēc dāmas steidz klāt ar sveicieniem un bučām. Ziedi, – nez, nejauši vai tīšām? – visi balti un ļoti kupli: ceriņi, narcises… Kamēr nupat atnākušais fotogrāfs izsaiņo un sagatavo savus darbarīkus, jubilārs visu cienā ar konfektēm. Tā kārba šķiet neizsmeļama! Sekoju režisoram kā ēna, jo producentes apsolīja, ka kādā brīdī varēs parunāt arī V. Vētru, tāpēc ik pa laikam, kad jubilārs pagriežas, lai vēlreiz visus pacienātu, konfekšu kārba atkal izrādās pašā degungalā! Sāk jau gandrīz tā kā kļūt neērti, tāpēc saņemos un saku, ka ne jau konfekšu – tās patiešām ir gardas! – dēļ viņam sekoju: gribētos dzirdēt pāris vārdu par topošo izrādi…

Un tā nu mēs sēžam pēkšņi pilnīgi tukšajā garderobē (Aktieri uz skatuves fotografējas) un sākam sarunu.

– Ko jums nozīmē darbs pie šīs izrādes!

– Aizraujošu darbu! 17 gadus neesmu iestudējis nevienu izrādi, negribēju arī šo… Bet… iepazinies ar projektu, tomēr piekritu. Jo – šī ir ļoti laba luga! Tajā darbojas trīs spēki: Birokrātija, ko pārstāv Anrijs Pumpišs, rajona izpildkomitejas instruktors, kura lomu atveido Valmieras teātra aktieris Imants Strads; Kapitālisms, kas ir Broņislava Timrāna, kolhoza priekšsēdētāja, tēls Jāņa Reiņa izpildījumā; trešais spēks ir… Cilvēks, kas jūt un redz ar sirdi! Un tā ir O. Dreģe… Aktrises lielā dzīves un skatuves pieredze, talants ļauj skatītājam noticēt, ka šī vienkāršā teļkope patiešām jūt un redz ar sirdi un dvēseli.

Izrādē piedalās aktieri no dažādiem Latvijas teātriem, un ar mūsdienām nevienam asociācijas nav tālu jāmeklē. Guntis Veits, izrādās, pēc profesijas ir… kultūras darbinieks! Olgas Dreģes briedums, sirds mīļums, pieredze – tas viss ir ielikts lomā, un… viņa to nospēlē ļoti jauki! Tas, kā viņa to dara, ir gan aktiermākslas, gan cilvēciskuma kvintesence! Viņa, lai gan ir "taisnības cīnītāja", tomēr nav bravurīga, bļaustīga bāba, kas kliedz, tāpēc viņa ir… ļoti pozitīva!

Viss aktieru ansamblis ir ļoti labs! Sarmītes Rubules un Jāņa Paukštello saspēles, savstarpēji mīļās attiecības… Un Jānis Reinis ir dižs aktieris!… Un Inese Ramute, un Imants Strads, un Anita Gavare, un skaistā Liene Bronuša… Režisoram ir prieks un viegli strādāt ar tādiem aktieriem!

***

Ar prieku visas dienas garumā darbojas arī aktieri – gan uz skatuves, gan, pozējot fotogrāfam "brīvā dabā" – apstādījumos pie VEF Kultūras pils… Un ir jauki apzināties, ka tas viss – mums, skatītājiem, par prieku. Un šoreiz pirmām kārtām – tukumniekiem!