Svētdiena pirms Lieldienām latviešu tautai labi pazīstama kā Pūpolsvētdiena. Tās galvenā iezīme – pēršana ar pūpoliem, vēlot veselību saviem tuviniekiem. Nopērtie esot ne vien veselīgi un sārti no vaiga, – tos arī blusas nekožot… No pūpola taisa arī mazu krustiņu, ko vēlāk svētī baznīcā – tad mājā neiesperšot pērkons. Un vēl – kas apēd trīs pūpolus, tas nekad neslimos ar drudzi, tam nebūs bail no pērkona.

Kādi pūpolzari noderēs

Pūpolsvētdienas rītā tam, kas pirmais pamostas, jāiet salauzt pūpolu zari, ar kuriem jāsteidz nopērt vēl gulošos mājiniekus. Jāpiebilst, ka vislielākais spēks ir tieši saullēktā lauztiem zariem un visveselīgākais, protams, būs pats zaru lauzējs un citu pērējs! Nemaz jau nerunājot par to, ka par pēršanu pienākas alga no mājiniekiem: pa skaisti krāsotai olai Lieldienu rītā no katra nopērtā.

Laužot zarus, tie arī jāaplūko: ja pavasarī maz pūpolu, tad nākamo vasaru būs maz kartupeļu; ja pūpolu daudz – raženi augs zirņi un pupas.

Pārlapojot profesora P. Šmita sakopotos «Latviešu tautas ticējumus», atrodami vairāki skaitāmpantiņi, kuri izmantojami, perot gulošos.

Arī pašam pēršanas procesam ir vairāki nosaukumi. Daļa no tiem atvasināti no darbības vārda "pērt" sinonīmiem: kulšana, pūpološana, pūpūlāšana, virbošana, ērbošana.

Lūk, daži skaitāmpantiņu paraugi, ko apkopojis ievērojamais folklorists:

* Pūpolī, pūpolī, slimībā ārā, veselība iekšā!

* Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!

* Virbu, varbu, olas, olas. Olas vidū, pūpolis apkārt!

* Sveiks, vesels visu gadu, audz apaļš kā pūpols!

* Vesels, vesels, vesels! Apaļš kā pūpols, mīksts kā zīds, stiprs kā rutks!

* Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā! Virbū, virbū! Dosi olu?!

* Ne es peru, pūpols per! Vesels, vesels, vesels!

Kad visi nopērti un novēlēta veselība, pūpolzarus aizsprauž aiz sijas vai noliek kur citur redzamā vietā – tie tad nu visu gadu kalpo par peramajiem žagariem neklausīgiem bērniem…

Ja vasarā uznāk bargs negaiss, plītī jāmet saglabātie pūpolzari, tad to dūmi aizdzīs bargumu projām.

Lai izdodas govis, zirgi un citi lopi

Ar pūpolu zariem izpušķo arī kūti, lai lopi labi padodas.

Pēc tam, kad nopērti mājinieki, saimnieks un saimniece dodas uz laidaru – nopērt mājlopus, lai arī tie visi gadu būtu veselīgi. Ar pūpoliem nopērtās govis ir veselīgas un pienīgas, tām vilki neiet klāt. Govis Pūpolu dienā jāpadzirda priekš saules lēkta, – tad tās būs visu gadu kā pūpoli: apaļas un veselīgas. Govīm šajā rītā iesaka iedot sautētus sīpolus: tad būs vairāk krējuma pie piena. Lai govis vasarā nebizotu, tām no paša rīta jānoberž muguras ar ledu vai sniegu. Perot jērus, kumeļus, telēnus, skaita: "Apaļš kā pūpols, dibens kā sīpols!"

Nopērtie zirgi ir brangi un izturīgi. Ja šajā rītā izdodas noķert kurmi, tad tas jānoglauda un jāpalaiž vaļā, pēc tam ar to pašu roku jānoglauda zirgi: tad tie būšot brangi un spīdīgi, un naski uz darbu.

Lai visu gadu dzīvē veicas!

Kas Pūpolsvētdienas rītā, saulei lecot, mazgā muti upē, tas visu gadu būs skaists. Pūpolu svētdienā ļaudis baznīcā tīšām kāsējuši (klepojuši), lai aitām būtu jēri pa pāriem. Ganiņiem šajā rītā pirms saullēkta saules jānomazgājas tekošā strautiņā, lai visu vasaru ganos nenāktu miegs.

Pūpolu svētdienā vāra "pūpolu putru" – biezu putru ar zirņiem vai pupām. Var vārīt zirņu biezputru, cūkpupas, cūkas galvu, klimpas.

Pūpolu svētdienā izgrābj pelnus no krāsns, kurus tad vēlāk sēj kopā ar rāceņiem, lai tos tārpi neēstu.

Bērniem šajā dienā nedrīkstot galvas sukāt, – lai utis nemetas.

Pūpolu svētdienā esot jābūt visu dienu mājās – tad dzīve ejot visu gadu labi.