«Lustes» dejotāju grupai, kas nesen atgriezusies no Hāgenas festivālā Lejassaksijā (Vācija), kārtējās nodarbības šoreiz bija nevis dejošana, bet gan – tradicionālā tējas dzeršana. Speciāli – sarkanā tēja, un speciāli – bez cukura. Jo tāda, lūk, viņiem šī tradīcija. Varētu jau varbūt mēģināt izzināt ko sīkāk par to, bet… šodienas sarunai pavisam cits temats. Šoreiz – par ceļojumu. Uz žurnālistu jautājumiem bērni atbild labprāt, un lielākoties – visi reizē! Tāpēc, ievadot sarunu un vēlāk – piepalīdzot ar uzvedinošiem jautājumiem, intervijā darba pietiek arī kolektīva vadītājai Silvai Liepai.

S. Liepa:

– Bijām uzaicināti uz Gājienu orķestru salidojumu, kas vienlaikus bija arī mācību seminārs šiem orķestriem. Tas notika Hāgenas pilsētā, Lejassaksijā. Izmantojot Eiropas Ceļojumu centra pakalpojumus, šajā ceļojumā pavadījām laiku no 30. aprīļa līdz 6. maijam. Uz festivālu devās «Lustes» dejotāju grupa, kuras jaunākie dalībnieki mācās 3., bet vecākie – 8. klasē. Daudzi pirmoreiz bija vieni, bez vecākiem, tik tālu no mājām.

Festivāla gājiens bija iecerēts tā, ka starp orķestriem iet kāda no deju grupām. Uzaicināti bijām ne tikai mēs, bija arī dejotāji no Krievijas, Polijas, Lietuvas, Ungārijas… Mūsu bērni bija malači! Divarpus dienās, ko pavadījām Hāgenā, mums bija pieci koncerti un divi gājieni ar dejošanu. Tāda bija festivāla organizatoru prasība – gājienā jādejo!

Dzīvojām vietējā skoliņā, gulējām uz matračiem, uz grīdas… Tātad apstākļi – pietuvināti tiem, kādi būs Dziesmusvētkos Rīgā…

Sagaidījuši sarunas jautājumu un atbilžu daļu, visi dejotāji vispirms vienā balsī paziņoja, ka paticis viss! Ļoti!

– Un tomēr – kas patika vislabāk?

– Serengeti parka safari. Brauciens džipos, ļoti dabiskie zvēru izbāzeņi…

– Reihstāgs Berlīnē!

– Soltavas minerālūdeņu baseini.

– Karuseļi.

– Šopings!

– Skoliņas peldbaseins!

– Festivālā organizētās nakts izklaides teltīs! Varēja, piemēram, sejas visādi apkrāsot…

– Tas, ka… mēs patikām viņiem! Mūs ļoti labi uzņēma. Diplomu saņēmām, Atzinības rakstu.

– Karaoke un visādi konkursi autobusā.

– Vai ceļojumā bija arī grūtības?

– Jā! Visgrūtāk bija sēdēt piesprādzētiem autobusā! Tur, izrādās, arī autobusa šoferim ir nepatikšanas, ja pasažieris nav piesprādzējies vai ja kāds stāv kājās… Tie, kas brauc garām, to var redzēt, piezvanīt ceļu policijai un nosūdzēt…

– Mēs 19 stundas sēdējām piesprādzēti! Nu, bija jau, protams, arī kustību minimums jāizpilda…

– Ko nozīmē "kustību minimums"?

– Tas nozīmē, ka autobusu aptur, visi kāpj laukā un noteiktu skaitu reižu vai noteiktu laiku lēkā, izdara pietupienus… Ja to neizdara, tad pēc tam sēdēt ir vēl grūtāk…

– Vai ir kas tāds, kas jūs šajā svešajā zemē pārsteidza?

– Jā, tas, ka cilvēki var cits citu nosūdzēt, un par to sūdzētājam kontā ieskaita naudu. Par visu ko: par nekārtībām pilsētā, par trokšņainiem vai nekārtīgiem kaimiņiem, par netīru, nenomazgātu automašīnu uz ceļa…

– Bet var būt, ka tāpēc viņiem ir tāda kārtība un tīrība, ka cilvēki seko līdzi tam, ko citi dara! Novērš nekārtības.

– Patika, ka tur visiem brīvajiem cilvēkiem ir baltas lentītes piesietas pie automašīnām… Var zināt, kurš vai kura ir neprecējies!

– Ēdieni! Pankūkas ar konfektēm, piemēram.

– Kā iztikāt tik ilgu laiku bez mammām?

– Ļoti labi!

– Mums taču bija skolotāja Silva!

– Un mums bija ļoti mīļi šoferīši – Aigars un Māris. Un gide Dzintra! Un autobuss – ļoti jauns un labs – ražots 2007. gadā.

– Kādi ir jūsu nākotnes nodomi pēc šī ceļojuma?

– Dziesmusvētki!

– Dejosim!