Jaunā gada sākums ir tas laiks, kad jaunus plānus gan kaļam, gan īstenojam. Par to, kas paveikuši un ko šajā gadā iecerējuši «Tēvzemes Daugavas vanagi», – saruna ar šīs organizācijas vadītāju Ritu Stepiņu.

– Vispirms – par to, kā pati nokļuvāt pie Daugavas vanagiem… Te ierasts redzēt gados stipri vien vecākus ļaudis.

– Mani vienmēr interesējusi latviešu tautas brīvības cīņu vēsture! Mans vectēvs Mārtiņš Zandbergs bija latviešu strēlnieks, mātes brālis Fricis Zandbergs bija leģionārs – viņi abi neatgriezās no kaujaslauka. Par viņiem nebija nekādu ziņu, padomju gados par to pat skaļi runāt nedrīkstēja! Kad Latvija atguva savu neatkarību, pavērās iespējas par to ne vien runāt, bet arī sīkāk pētīt šo vēstures posmu, vairāk uzzināt arī par senčiem, kas savas dzīvības atdevuši par dzimteni un tās brīvību.

Pēc profesijas esmu medmāsa, tātad – arī visnotaļ humāns darbalauks, daudz jāstrādā ar cilvēkiem… Kad pašai gadījās nopietni saslimt, pēc smagas operācijas liktenis saveda kopā ar invalīdiem – daudz cietušiem, taču optimisma un dzīves spara pilniem cilvēkiem. Vienlaikus labi sapratos arī ar bijušajiem "karalaiku zēniem" un "meitenēm" – sāku darboties vanadžu rindās.

«Tēvzemes Daugavas Vanagu» rindās esmu jau astoņus gadus, pie vanadzēm – trīs. Kad nopietni saslima bijušais «Tēvzemes Daugavas Vanagu» vadītājs Mālmeistara kungs, valde viņa darbu turpināšanu uzticēja man. Tas nebija nekāds pārsteigums, jo darbojos arī Sieviešu invalīdu biedrībā «Aspazijas», Invalīdu Sporta klubā. Sabiedriskā darbošanās man patīk. Un tam, kas patīk, cilvēks taču atrod gan laiku, gan spēkus!

– Cik cilvēku patlaban ir "vanagos"? Ar ko nodarbojaties?

– Patlaban mums ir 105 biedri. To skaitā – arī leģionāri, bijušie partizāni. Tukuma nodaļā vēl ietilpst arī Kandavas kopa ar vanadžu vokālo ansambli, arī Pūres kopa un vanagu organizācijas atbalstītāji. Nodaļas telpās – Tukumā, Pasta ielā – tiekamies katru trešdienu un ceturtdienu no 9.00 līdz 12.00. Mums notiek sapulces, dažādas izglītojošas lekcijas, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, Reizēm sanākam kopā, lai vienkārši parunātos cits ar citu.

Tas īpaši svarīgi ir pēc tādiem skumjiem notikumiem kā cīņu biedru aiziešana aizsaulē… Šajā sakarā «Tēvzemes Daugavas Vanagiem» ir īpašas tradīcijas: mēs viņus svinīgi un ar godu – ar vainagiem un sēru lentēm, ar ziediem un pēdējiem vārdiem pavadām Mūžības ceļā. Ir tāda tradīcija, ka vai nu zārkā ieliekam vai tuviniekiem par piemiņu dāvājam Latvijas karogu… Šī paskumjā nots te ieskanējās tāpēc, ka nupat divus savus biedrus esam pavadījuši Aizsaules ceļos, gatavojamies trešā biedra bērēm… «Daugavas vanagiem», kas paši taču visi ir cienījamos gados, ar iedragātu veselību, tas nebūt nav viegli…

– Labi, tad parunāsim par priecīgo!

– Mums ir ļoti laba sadarbība ar Tukuma J. Raiņa ģimnāziju! Rakstām projektus, sadarbojamies ar ģimnāzijas audzēkņiem un pedagogiem. Tas dod iespējas jauniešiem vairāk uzzināt par leģionāru gaitām, viņu un visas tautas likteņiem. Mūsu projektus labprāt atbalsta arī Tukuma pilsētas dome, arī viņiem jāpasaka paldies.

Lieli atsaucību guvušas nodarbības nūjošanā, kur savā pieredzē un zināšanās ar mums dalās [diabēta biedrības vadītāja] Rasa Hohmanne. Savu padomu un palīdzību nekad neatsaka Nevalstisko organizāciju centrā – par to vienmēr būšu ļoti pateicīga Guntai, Sarmai, Elvīrai, Veltai, Lidijai.

– Kādas ieceres īstenosiet šogad?

– Šā gada lielākais un atbildīgākais pasākums ir Vislatvijas «Tēvzemes Daugavas vanagu» salidojums, kas notiks 5. jūlijā Lestenē. Jau tagad esam sākuši plānot veicamos sagatavošanas darbus, tuvākajā laikā sadalīsim konkrētus pienākumus. Pasākumā esam uzaicinājuši piedalīties arī vanagus un citus pārstāvjus no klaida latviešu organizācijām.

Ceram, ka arī šogad mums visiem pietiks spēka un veselības!