Svētdien, 27. aprīlī Durbes pilī notika gadskārtējais Mākslas dienām veltītais pasākums. Tas bija iecerēts bez dižas burzmas, tirgošanās un citādām krāšņi publiskām izdarībām – šoreiz tas pulcēja novada māksliniekus un patiesus mākslas cienītājus, vērtētājus un baudītājus.

Arī ziedošu koku māksla

Un tomēr – būtu samelots, ja sacītu, ka visu dienu te valdīja tikai un vienīgi "augstā māksla"… Kamēr publika vēl tikai sanāca un sabrauca no malu malām, pils priekšā bērni jau iemēģināja spēli – kurš izrādīsies veiklāks un stiprāks, darbojoties ar koka āmuru un bumbiņu. Turpat līdzās – podos krāšņi saziedējušas magnolijas, dekoratīvās plūmes, ko tautā ierasts saukt par mandeļkociņiem… Zinādama, ka Durbē pulcēsies skaistumu mīloši ļaudis, dārzu krāšņuma papildinājumu atvedusi un piedāvāja Indra Pole, ikšķiliete, kam – kā pati teica – "saknes ir Tukumā". Tā nu katrs, kas uz pili nācis, vispirms piestāja pie ziedošajiem kociņiem un labprāt noklausījās ieteikumos. Izrādās, ka Latvijā vairs neesot jābaidās stādīt dienvidzemju krāšņumkokus un krūmus, jo ziemas pie mums kļūst aizvien siltākas, aizvien maigākas – globālā sasilšana taču! Un baltā mandeļkoka zariņš, kas Indras kundzes rokās, esot no liela, nu jau 10 gadus veca koka, kas nu jau sasniedzis piecu metru augstumu un dabā aplūkojams Babītē, Imanta Poļa dārzā. Savulaik, kad tas iegādāts, pārdevējs solījis, ka piektajā gadā pēc iestādīšanas jau ziedēšot, bet kociņam, izrādās, Babītē tik ļoti iepaticies, ka uzziedējis… jau trešajā pavasarī! Un tik vien to kopšanas rūpju, kā ik rudeņus, kad lapas nobirst, sagrābt tās un noklāt zemi ap koku, – lai saknēm ziemā nav par vēsu. Tātad – rūpju gandrīz nekādu, bet, skat, kas par krāšņumu!

Un izaugusi vēl viena paaudze…

Baltajā zālē jau krēslu rindas gandrīz pilnas, projektors dūc, uz ekrāna cits pēc cita mainās attēli: «1985. – 2004. Mākslas dienu kaleidoskops». Novada mākslas vēsture 25 gadu garumā. Ekrānā redzami pazīstami tukumnieki – gan gleznotāju, gan skatītāju pulkā. Gan ar otu vēl sparīgi strādājoši, gan jau Aizsaulē aizgājuši: Harijs Blunavs, Ansis Artums… Neviļus prātā ienāk doma: nez, vai kāds no ekrānā redzamajiem visur klātesošajiem bērneļiem arī jau nav tapis par mākslinieku?!

Telpā – gaidpilna dūkoņa. Dūkoņa – tāpēc, ka sēdētāji sasveicinās ar jaunpienācējiem un Taira Haļāpina, visu mīļi saukta par Tairīti, paklusām komentē ekrānā redzamo: "Re, Ansis [Atrums] vēl dzīvs."; bijusī tukumniece un muzeja darbiniece, tagad jūrmalniece Ausma Pētersone teic: "Redz, kā rīdzinieki, no tukumniekiem idejas aizņemas: mums savulaik Mākslas dienās bija izstāde tirgus Gaļas paviljonā, šogad to pašu sarīkojuši Rīgas mākslinieki…" Gaidpilna dūkoņa bija tāpēc, ka ciemos, kā tas nu jau ir tradicionāli, pie tukumniekiem ieradusies mākslas zinātniece no Latvijas Valsts Mākslas muzeja Eduarda Šmite. Mākslas dienu pasākumu apmeklētāji jau zina: viņai allaž sagatavots interesants, nekur citur neiegūstams izziņas materiāls, kas – kopā ar pašas izcilo stāstījumu – ir patiess baudījums ikvienam!

Brauc uz Krieviju, kur… nav nekā

Vēl brīdis ievadam, kurā pils muzeja direktore Daiga Šmitenberga visus sveic Mākslas dienās, vēl neliels, bet jauks koncertiņš Kandavas Mūzikas skolas pedagoģes Dzintras Lindes audzēkņu – akordeonistu dueta Elzas Gulbes un Agneses Ozolas – sniegumā, un tad…zāle satumst un apklust. Sākas… ceļojums mākslinieka Jūliusa Dēringa dzīves un daiļrades pasaulē. J. Dērings (1818. – 1899.) ir drēzdenietis, ko 19. gadsimta pirmajā pusē uz Jelgavu ataicinājusi prokurora Kleina kundze Jūlija, piedāvājot vietējo bērnu un jauniešu pulciņos privāti pasniegtu glezniecību. Tolaik jaunajam censonim vēl nav ne 30 gadu, un viņš, būdams pārliecināts, ka brauc uz Krieviju, kur taču nav nekā, un arī kultūras nav, viņš rūpīgi studē ne vien glezniecību, bet arī mākslas vēsturi, kultūrvēsturi, iepazīst citas mākslas jomas.

Nodzīvojis gandrīz 50 gadus Jelgavā, J. Dērings atstājis neizdzēšamas pēdas Latvijas kultūrvēsturē: viņa otas darinātas ir apmēram 20 altārgleznas Latvijas baznīcās; gleznoti un zīmēti aptuveni 50 sava laika ievērojamāko, dižciltīgāko cilvēku portreti – galvenokārt augstdzimušo ģimeņu vajadzībām – Hānu, Bēru, Lamsdorfu dzimtām, arī – pēc latviešu turīgāko, ievērojamāko ģimeņu pasūtījuma tapušie. Mākslas zinātniece ar nožēlu atzīst, ka tieši portretu devums gandrīz pagaisis – aizvests no Latvijas, kad vācieši izceļoja uz savu etnisko dzimteni, izpārdots, kad daudzas dzimtas un to manta izputēja, gājis bojā kara gados, Jelgavu sagraujot…

Kultūras avots simtiem latviešu

Kā personība veidojies Apgaismības laikmeta iespaidā, J. Dērings aktīvi iesaistījies pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Būdams Drēzdenes drēbniekmeistara dēls, viņš jau agri sapratis, ka dzīvē pastāvēt un ko sasniegt var tikai tad, ja būs ar dziļām zināšanām un izkoptām prasmēm apveltīts. Un dzīvojis, gleznojis, cilvēkus un mītnes zemi J. Dērings iepazinis ar patiesu prieku un īstu aizrautību! Darbojies Kurzemes Literātu un mākslas biedrībā, Jelgavas Dziedāšanas biedrībā un dažādās citās organizācijās. Drīzi vien pēc ierašanās iemācījies latviešu valodu, lai gan – nelatviskajā, galvenokārt baltvācu, vidē dzīvojot un apgrozoties, īpašas latviskās runas prasmes izkopt nav bijis vajadzības… Daudzas viņa dienasgrāmatas, tajās izdarītās piezīmes par to laiku sadzīvi, portretējamo personu rakstura iezīmju vērojumi un paša mākslinieka pārdomas ir īsta kultūrvēstures pērļu glabātava! "Kas mums šodien būtu daļas par Dēringu? Taču – pie viņa simtiem latviešu mācījās gleznot, izzināja mākslas vēsturi, apguva kaligrāfiju… Ar J. Dēringa starpniecību esam smēlušies no tās kultūras, kas pastāvēja nelatviskajā Latvijas vidē!", sarunas noslēgumā sacīja Eduarda Šmite.

Gan nedaudz bažījoties, vai pārlieku neizmanto klausītāju pacietību, mākslas zinātniece nolasīja vairākas patiesi interesantas atmiņu skices: par to, kā J. Dērings kopā ar Hānu un citiem augstdzimušajiem kungiem apceļojis novadu – sākot no Kauguru un Bigauņciema jūrmalas, iegriežoties Cērē, Šlokenbekā, Milzkalnē, Tukumā. Viņš, lūk, pat izskaitījis kokus Milzu kalna virsotnē – tolaik tur esot auguši 104 skujkoki! Ar dziļu interesi Mākslas dienu dalībnieki lūkoja arī E. Šmites sagatavoto plašo J. Dēringa darbu reprodukciju slaidu kolekciju.

Prieks acij un garam

Kad J. Dēringa dzīves un daiļrades ceļi izstaigāti, bez steigas var aplūkot Tukuma novada mākslinieku darbu izstādi, kas izvietota otrā stāva zālēs. Jāteic, ka arī šogad, līdzīgi kā tas bija pērnajās Mākslas dienās, izstāde pilna pārsteigumu: bez jau iepazītajiem un mums labi zināmajiem novadniekiem savus darbus izstādījuši arī līdz šim gluži citās jomās iepazīti cilvēki. Piemēram, tiem, kas Līgu Dravnieci līdz šim pazinuši kā "muzeja cilvēku", viņas trīs savdabīgie darbi bija īsts pārsteigums! Arī Zaigu Reimani līdz šim zinājām tikai kā keramiķi…

Jauka izvērtās muzejnieku iecere – atzīmēt un ar nelielām dāvaniņām sveikt tos māksliniekus, kuri Tukumu izvēlējušies par savām mājām.

Nedalītu uzmanību un patiesu sajūsmu pasākuma apmeklētājos izraisīja Tukuma rajona Tautas lietišķās mākslas izstāde «Ceļā uz Dziesmusvētkiem», kas izvietojusies muzeja ekspozīcijā «Latvietis un viņa kungs». Šajā izstādē vērojami Engures un Durbes studiju un Jaunpils audēju biedrības «Dzīpars» dalībnieku darbi, kas tapuši pēdējos divos gados. Un izstāde ir patiesi bagātīga – kungu istabā, virtuvē, saimes istabā, kroga istabā, keramikas telpā, kā arī koku, audēju un drēbnieku darbnīcās izvietoti 63 darbi! Īpaši jāatzīmē saimes istabā izvietotās studijas «Durbe» audēju darinātās segas, kas austas no dzijas, krāsotas tikai ar augiem. Un kur tad vēl studijas vadītājas Agitas Pumpures iznāciens ar pašas darināto "vīrieša pūru"! Izrādās – Agita ne vien sekmīgi vada audēju studiju, bet arī papildina muzeja ekspozīciju – pašas rokām austs un šūts, tapis vīrieša tautastērps – bikses, svārki, mētelis, krekls, platmale, zābaki, josta, adītas vilnas zeķes ar zeķu auklām, cimdi… Vēl tikai jāsagaida metālkalēju darinātās jostas un pogas, un tautastērps būs droši ceļams priekšā atbildīgai žūrijai, kas vērtēs tā autentiskumu un citus darinājuma kvalitātes rādītājus. Un nu, kad vīrieša tārps gatavs, Agita ķērusies pie cita – nebūt ne vieglāka darba: viņa izšuj aizkaru lambrekenus Durbes pils guļamistabas aizkariem. It kā – kas nu tur liels, taču, ja padomā, ka ar mazajām, glītajām rozītēm krustdūrienā jāizšuj trīs kvadrātmetri auduma, tad skaidrs, ka tas ir darbs…veselam gadam!

Nobeidzot stāstījumu par Mākslas dienu pasākumu Durbē, noteikti jāuzsver, ka šī jaukā svētdiena bija visu – mākslinieku, Durbes pils muzeja darbinieku, folkloras kopas «Milzkalnieki», publikas un arī saulainās pavasara dienas – kopīgs nopelns!