Henriete Heidija Rūda uz Ameriku aizdevās pirms gandrīz astoņiem gadiem. Iemesls tam – atrast sevi. To 29 gadus vecā tukumniece arī ir paveikusi. Ceļš nebūt nav bijis no vieglākajiem – uzvarēts vēzis un cīņa ar vīru varmāku par bērna audzināšanas tiesībām. Dzīve viņai ir devusi, kā pati saka, vairākus “klikšķus”, kas jaunās sievietes dzīvē licis izdarīt krasas pārmaiņas. No skolnieces, kas savulaik no sporta nodarbībām atgaiņājās ar ārsta atbrīvojumu zīmēm, līdz personīgā trenera sertifikāta iegūšanai, – tāds šoreiz stāsts.

H. H. Rūda: “Kad pabeidzu 12. klasi, nezināju, ko vēlos studēt. Mammas brālis (jurists Ģirts Rūda – aut.) ieteica stāties juristos, būšot vismaz lielais piķis. Tā arī izdarīju, bet šīs studijas man riebās, ciest nevarēju! Studiju laiku atceros kā vislielākās zobu sāpes. Studiju 2. kursā 21 gada vecumā man atklāja ādas vēzi 1. stadijā… Iedomājos to visļaunāko un izlēmu: ja man tagad jāmirst, tad vēlos savā dzīvē darīt to, kas man tiešām patīk! Tas bija kā klikšķis – sapratu, ka dzīvoju savas ģimenes, ne savu dzīvi; daru to, ko gribētu viņi. Tā nu pēc veiksmīgas operācijas arvien vairāk lūkojos ārzemju virzienā. Pieteicos auklīšu programmā «Au-Pair» darbam ASV. Lai iegūtu darba atļauju Amerikā, jābūt kristāltīram. Lai arī es jau biju atradusi ģimeni, pie kuras strādāt, un ģimene aģentūrai, kurai man jānokārto darba vīza, darba atļauja, jau maksāja naudu (15 000 ASV dolāru (~14 100 EUR) gadā), galavārds bija ASV vēstniecībai Rīgā, tikai tā izsniedza vīzu. Par manu došanos prom neteicu nevienam, pat mammai ne. Nostādīju visus fakta priekšā: man ir vīza, man ir biļete, braucu uz ASV, lai ko jūs teiktu, es nepārdomāšu! Zināju, ka mani mēģinās atrunāt, es taču strādāju un mācījos savā specialitātē – strādāju vienā no, tā teikt, krutākajiem juristu birojiem Baltijā – «Sorainen», ģimenes uzskats bija apmēram tāds: “Vai tu traka – no «Sorainen» brauksi uz ASV strādāt par auklīti, lai atrastu sevi?!” Jā, braukšu!”

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 17. februāra, numurā ŠEIT!