Jau kopš 2004. gada esmu vērojis Tukuma novada domes projekta «Mūsdienīgs muzejs un reģionāls restaurācijas centrs Durbes pils kompleksā Tukumā», tautā saukta par Durbes vāgūža projektu, tapšanu un ”pārsteidzošās pārvērtības” tajā. Laika gaitā pierādījies projekta administrētāju un īstenotāju nesaimnieciskums un grūti izskaidrojamā ietiepība, cenšoties realizēt nelietderīgu projektu, kā arī projektam nepieciešamo līdzekļu atraušana citiem, Tukuma novadam vitāli svarīgiem darbiem ir man likušas pamest pasīva novērotāja pozīcijas un veikt dažas publiskas piezīmes uz projekta malām.

Trekno gadu projekts

Vāgūža būves sākotnējais projekts tapa 2004. gadā – nekontrolējamās būvniecības buma plaukumā, kad daudzas pašvaldības bija gatavas izmantot Eiropas fondu līdzekļus, neapsverot savas iespējas nodrošināt līdzfinansējumu un uzturēt uzceltos objektus, kā arī neizvērtējot to ilgtspējīgu rentabilitāti. Paralēli lozungam «Gāzi grīdā!» tika īstenots lozungs «Ņem, cik vari!» 2004. gadā. Vāgūža projekts kopā ar citu pompozu, dārgu un nerentablu laikmetīgās mākslas izstādes jaunbūves projektu tika noraidīts. Pārveidotais projekts 2010. gadā tika iesniegts Eiropas Reģionālās attīstības fonda aktivitātē «Sociālekonomiski nozīmīgu kultūras mantojuma objektu atjaunošana», komisija to atbalstīja, un 2011. gada 29. martā tika noslēgts līgums par projekta īstenošanu.

Jau neilgi pēc līguma noslēgšanas Tukuma novada dome konstatēja, ka pašvaldības finansiālās iespējas nav tik plašas, lai varētu nodrošināt nepieciešamo līdzfinansējumu. Tā vietā, lai pamatoti izvērtētu projekta nepieciešamību un ieguvumu rentabilitāti, kā rezultātā varētu lemt par atteikšanos no tā īstenošanas, minētā projekta izmaksas un termiņi tika koriģēti tik būtiski, ka rodas aizdomas par šādu izmaiņu likumīgo pamatotību ERAF projektu īstenošanas noteikumu ietvaros. Grozīja būvprojektu, sprieda pat par papildu Ls 600 000 nepieciešamību ēkas komunikāciju izbūvēšanai – jājautā, kā projektētāji iedomājušies ēkas funkcionēšanu bez apkures un kanalizācijas? Visbeidzot 2013. gada 7. martā Tukuma novada domes deputāti nolēma grozīt izmaksas, lai līgumā paredzētos aptuveni 2,7 miljonus latu samazinātu uz aptuveni 1,5 miljoniem, no kuriem aptuveni pusmiljons latu (precīzāks skaitlis nav publiskots) jānodrošina no pašvaldības līdzekļiem. Projekta īstenošanas termiņš tika pagarināts no 24 uz 36 mēnešiem. Tik kardinālas izmaiņas finansējuma apjomā un termiņos prasa arī līguma pārslēgšanu ar finanšu pārvaldītāju – Centrālo finanšu un līgumu aģentūru, kaut gan plašsaziņas līdzekļos informācija par līguma pārslēgšanu nav nonākusi.

Ko iegūs, ko – zaudēs?

Arī pusmiljons latu Tukuma novada pašvaldībai ir ievērojama summa, turklāt jāņem vērā, ka par šādu naudu varētu nodrošināt E. Birznieka-Upīša Tukuma pamatskolas ēdināšanas bloka uzcelšanu. 14. novembrī pamatskolas vecāku sapulcē Tukuma novada domes priekšsēdētājs J. Šulcs paziņoja, ka ēdināšanas bloka būvdarbu izmaksas lēšamas uz Ls 500 000 līdz Ls 700 000. J. Šulca kungs sapulcē minēja arī citu būtisku skaitli, kas jāņem vērā, izvērtējot Durbes vāgūža būvēšanas lietderību. Proti, vāgūža ēkas uzturēšana izmaksātu Ls 75 000 gadā. Šos līdzekļus pilnībā būtu jānodrošina no pašvaldības budžeta.

Kādu labumu Tukuma novads iegūtu no būvniecībā ieguldītā pusmiljona un objekta uzturēšanas līdzekļiem? Jaunuzbūvētajā ēkā paredzēts iekārtot Tukuma muzeja krājuma glabātuvi, izstāžu zāles un priekšmetu restaurācijas darbnīcu. Muzeja pārcelšana no pašreizējās, ļoti izdevīgās vietas Harmonijas ielā apgrūtinātu Tukuma centra iedzīvotāju piekļūšanu muzejam, jo uz Durbes pili patlaban var nokļūt tikai kājām vai ar personisko transportu. Priekšmetu restaurācijas darbi ir dārgs un darbietilpīgs process, ko veic speciālisti, kādu Latvijā nav daudz, tāpēc nepieciešamības gadījumā darbus, ko nespētu veikt muzeja restauratori, var veikt darbnīcās Rīgā. Muzeja krājuma glabāšanas apstākļi Harmonijas ielā nav ideāli, tomēr nodrošina priekšmetu saglabāšanos, jo pretējā gadījumā muzejs netiktu akreditēts. Jebkurā gadījumā pilnīgi jaunas muzeja ēkas būve pilsētas nomalē nav nedz lētākais, nedz izdevīgākais risinājums.

Ko rekonstruēs – stalli, ratnīcu vai pamatus?

Durbes vāgūža projektam ir arī krietni vājākas vietas, kuras nav ievērojuši vai arī negrib ievērot atbildīgo iestāžu speciālisti. 2011. gada 18. februārī Kultūras ministrija oficiāli paziņoja, ka projekta ietvaros paredzēts veikt «Durbes muižas kompleksā ietilpstošā vāgūža rekonstrukciju, lai tajā ierīkotu Tukuma muzeja krājuma priekšmetu glabātuvi, eksponēšanas un restaurācijas telpas, moderni aprīkotas, apmeklētājiem pieejamas telpas nacionālas nozīmes krājumu glabāšanai, eksponēšanai un konservācijai-restaurācijai.” No tā iespējams secināt, ka līdzekļi piešķirti Durbes muižas kompleksa vāgūža rekonstrukcijai. Te jāpiezīmē, ka vārds ”vāgūzis” ir ģermānisms, kas apzīmē ratnīcu, kaut gan iecerētās jaunbūves vietā atradās nevis muižas ratnīca, bet zirgu stallis. LR Ministru Kabineta 1997. gada 1. aprīlī apstiprināto Vispārīgo būvnoteikumu 21. pantā definēts, kas ir rekonstrukcija: tā ir būves vai tās daļas pārbūve, mainot būves vai tās daļas apjomu un mainot vai saglabājot tās funkciju. Dabā Durbes muižas vāgūzis nav būve, bet tikai daļēji saglabājušies ēkas pamati, kas atlikuši pēc avārijas stāvoklī esošā vāgūža nojaukšanas 20. gadsimta 60. gados. Tātad, saskaņā ar būvnoteikumu definīciju pārbūvi dabā neesošai būvei veikt nav iespējams. Reālajai situācijai atbilstošs darbu apzīmējums būtu «atjaunošana» vai «restaurācija», kas projekta pieteikumā nav minēts. Tādēļ projektā paredzētie darbi ir pretrunā ar ERAF projektu konkursa nolikuma noteikumu: “Aktivitātes ietvaros atbalsta tikai tādas darbības, kuras ir tieši saistītas ar projekta ietvaros paredzēto mērķu un rezultātu sasniegšanu un ir samērīgas un pamatotas.”

Apšaubāms ir arī kultūras pieminekļa statuss zudušai ēkai, jo likumā «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» teikts, ka kultūras pieminekļi ir atsevišķas ēkas un to kompleksi, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība. Vāgūzis tiek uzskatīts par republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa «Durbes muižas apbūve» sastāvdaļu, tomēr Durbes muižas apbūve par pieminekli tika apstiprināta 1998. gada 29. oktobrī – laikā, kad vāgūzis kā ēka dabā jau sen vairs neeksistēja.

***

Izvērtējot projekta trūkumus Tukuma novada pašreizējo akūto saimniecisko vajadzību kontekstā, man jānonāk pie secinājuma, ka nav pieņemams projekta nesaimnieciskums un zaudējumi, ko tā realizēšana radīs Tukuma novadam. Uz milzīgo tēriņu un nerentabilitātes fona pat projekta pārstrādāšanā neapdomīgi ieguldītie līdzekļi, kas pēc neoficiālas informācijas ir sasnieguši teju Ls 100 000, nešķiet liels zaudējums.