23. oktobrī grupiņa entuziastu Lielajā ielā 10 veica vēsturiskās izpētes darbus senā Tukuma izzināšanā. Par to, kāpēc tas darīts un kas tika atrasts, pastāstīja Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola:

– Tukums arheoloģiski ir ļoti maz pētīts, un mums trūkst informācijas, kā pilsēta attīstījusies. Tā kā Tukums pastāv vismaz kopš 14. gadsimta beigām, kaut kur jābūt pierādījumiem, kas ļautu šo seno vēsturi precizēt. Kad rakām kaulu kambari baznīcā, nofiksējām 14. gadsimta beigu apbedījumus – tātad, baznīca ar viduslaiku pils torni tajā laikā jau pastāvēja; 30. gados veikti nelieli izrakumi pie tagadējās Raiņa ģimnāzijas un Brīvības laukumā 2 – pie bijušā gaļas veikala. Tas arī viss. Šie izrakumi nedod pilnīgu informāciju par pilsētas attīstību.
Tā kā 18. gadsimta aprakstos minēts ceļš uz baznīcu, esam pieņēmuši, ka tā varētu būt Lielā iela un tur varētu būt pilsētas vecākā apbūve. Kad vasaras beigās ieraudzīju, ka tiek nojaukta nodegusī dzīvojamā ēka Lielajā ielā 10, mazliet satraucos, ka vietā ātri uzbūvēs ko citu un kādi vēstures pierādījumi varētu aiziet postā. Vienojos ar zemes gabala īpašnieku un atbildīgajām institūcijām par arheoloģisko izpēti un sestdien par spīti lietainajam laikam veicām pirmos izrakumus. Arheologs Mārtiņš Ruša (viņš ir vadījis izrakumus arī pie pils torņa un baznīcas) ieplānoja četrus kontrolrakumus – apmēram 0,7 m platas un 0,9 m dziļas bedres. Nolēmām tos rakt apmēram 2 m attālumā no esošajiem pamatiem, pagraba un paralēli ielas sarkanajai līnijai. Nākamais solis, ko vajadzētu darīt – mēģināt nodatēt pagrabus (tie ir divi – katrs savā ēkas galā). Varam pieņemt, ka 1880. gadā, kad īpašnieks saņēma atļauju ēku pārbūvēt, tā varēja būt 18. gadsimta ēka ar tam laikam raksturīgo augsto lieveni. Neko vairāk arī nezinām, tāpēc būtu interesanti uzzināt, vai tas ir 18. gadsimta vai tomēr agrāk būvēts pagrabs…
Ko tad ieraudzījām izrakumu laukumos jeb šurfos? Zem velēnu līmeņa un neliela smilts slāņa bija bruģis. Īstenībā līdz 1860. gadam akmens bruģīši tapa gandrīz visos vecpilsētas pagalmos. Šajā pagalmā atradās iebrauktava (tā runāja tukumnieki un arī es to konsekventi daru, lai gan pareizi būtu teikt – iebrauktuve) un vairākas ražotnes. Zem bruģa – smilšu spilventiņš un tālāk bagātīgs kultūrslānis. Pētījuma pārskats vēl taps, taču Mārtiņš Ruša jau sestdien teica, ka kultūrslānis ir nofiksēts, kas nozīmē, ka šī senā pilsētas daļa bijusi ilgstoši apdzīvota. Lietas, ko atradām – pudeļu dibeni un keramikas lauskas vēl nevaram droši datēt – vajadzīga izpēte, taču attiecībā uz pudelēm esam konsultējušies ar kolekcionāru Andri Raņķevicu. Pēc viņa teiktā šīs lauskas varētu attiekties uz 19. gadsimta vidu un otro pusi; varam pieņemt, ka tās saistāmas ar periodu, kad mājā atradās iebrauktava ar ķegļu zāli. Ķegļi jeb boulinga priekštecis bija tam laikam ļoti moderna lieta – ir pat atrastas rakstiskas liecības par konfliktiem ķegļu zālē Lielā ielā 10 – tā bija iecienīta izklaides vieta Tukuma vīriem. Ir ziņas, ka kādu brīdi šajā vietā atradās arī pasts; ņemot vērā baznīcas tuvumu, ir skaidrs, ka tā nebija vienkāršo ļaužu apmešanās vieta. Tas bija kā tāds biznesa centrs ar atpūtas šķūni. Ko tad vīri tur dzēra? Viena no lauskām bijusi liķiera pudelei, kādas savulaik gatavoja «Allažu glāžu šķūnim» vai precīzāk – «Allažu ķimelim». Zinu, ka Kimmelu ģimene ir cēlusies no Tukuma 17. gadsimtā; Tukumā bijusi arī neliela Kimellu alus darītava – neko vairāk nezinu. Šādas pudeles tilpums bija viens pusstops jeb 0,6l. Pārējās divas ir tipiskas 19. gadsimta vidus pudeles, taču ceturtā ar pilnīgi plakanu dibenu bija pārsteigums arī kolekcionāram – viņš atzina, ka līdz šim tādu nav redzējis. Tā mums tāda mazā mīkla. Vēl tika atrasts viens cūkas kaula un viens liellopa kaula fragments, kas, acīmredzot, izmests suņiem. Ir arī apdedzis koka gabals – mūs vairāk interesē nevis degšanas fakts, bet koka vecums.
Protams, šī izpēte sniegusi pārāk maz informācijas, lai varētu kaut ko vairāk pateikt – vajadzētu veikt vēl kādu izpēti, taču tā visticamāk notiks, kad šajā vietā kaut ko būvēs. Arī arheoloģijā šobrīd tiek izmantota tā saucamā "saudzējošā pieeja" – netiek nopostīts viss, kas zem zemes, bet kaut ko atstāj arī nākamajām paaudzēm. Apmēram pēc diviem mēnešiem, kad būs gatavs izrakumu gala pārskats, iesniegsim to Pieminekļu aizsardzības inspekcijā, kā apliecinājumu, ka viss paveikts korekti. Jebkurš pētnieks, kas nākotnē gribēs pievērsties šim procesam, varēs to darīt ar lielu ticamības pakāpi, neskatoties uz to, ka mums šobrīd nav tik daudz informācijas, lai izdarītu tālejošus secinājumus.