Decembra pirmā pirmdiena Durbes pilī sākās saspringti – ar preses konferenci, lai atspēkotu apgalvojumus, ka iecerētais vāgūža projekts ir nesaimniecisks un nelikumīgs vai, ja kādam šķiet, ka tā būs ”labu krēslu nomaiņa pret vēl labākiem”. Un žurnālisti klātienē varēja pārliecināties, cik nepiemērotos apstākļos glabājas pusotru miljonu vērtā krājuma priekšmeti, uzklausīt stāstu par to, ka kurtuve labi ja šo ziemu izdzīvos, bet līdz ar siltumapgādes pārtraukšanu varētu būt apdraudēta visa Durbes pils kompleksa un muzeja pastāvēšana. Beidzot ir pilnīgi skaidrs, ka Vāgūža projekts patiesībā ir mēģinājums glābt Durbes pili. Un, atsakoties no Eiropas naudas, par neatliekamajiem remontiem būs jāmaksā pašiem – lai cik milzīga arī nešķistu pašvaldības līdzfinansējuma daļa, iespējams, tā ir lētākais risinājums nākotnes problēmām – tāda bija galvenā vēsts, ko uzklausījām sarunā ar muzeja direktori Agritu Ozolu un darbiniekiem. Lūk, plašāks ieskats Durbes pils sadzīvē.

Vāgūzis – krājuma glabāšanai

Nozīmīgākā krājuma daļa atrodas bijušajā kalpu mājā – neapkurinātajos bēniņos glabājas gleznu rāmji un skulptūras, pamatstāvā – pārpildīti plaukti un skapji, bet pagrabstāvā – kurtuve, kur griestus balsta stutes – bez piecām minūtēm «Maximas» variants. Faktiski drošības normas te pārkāptas ik uz soļa, un beidzot pienācis laiks par to runāt atklāti.

A. Ozola:

– Šai ēkai nav kanalizācijas – tā tika izbūvēta 1954. gadā. Nosēdakas faktiski ir sabrukušas un nefunkcionē, tāpēc jāsamierinās ar sausajām tualetēm, kas arī ir daļa no vēstures. Apkures sistēma izbūvēta 1956. gadā – no tā laika arī funkcionē. Kurtuvē ir divi vecie čuguna katli; trešais izjaukts un tiek izmantots rezerves daļām; var būt, ka šoziem izdzīvosim – pēc tam skatīsimies, kā būs…

– Ko atrisinātu vāgūža projekts?

– Uz vāgūzi tiktu pārcelts pilnīgi viss krājums no kalpu mājas un klēts. Kamēr iekšā ir krājums, piedodiet, nekāda siltināšana un remontdarbi nevar notikt!… Tāpēc doma bija tāda – tiek uzcelts vāgūzis, pakāpeniski uz to pārvieto krājumu un tad atbrīvojas telpas, ko varam sakārtot. Taču pirms remonta jāatrisina pamatlietas – kanalizācijas un elektrības jautājums. Pa lielam ņemot – kurtuve atrodas zem krājuma. Tas ir ugunsdrošības noteikumu pārkāpums. Pārbaudītāji jau saprot, ka ir, kā ir – nekur citur katlumāju nepārliksim un arī krājumu nav kur pārcelt. Taču tam tā nav jābūt! Tas pats attiecas uz Harmonijas ielu – gan dokumentu, gan gleznu krājums ir tur, bet tā ir dzīvojamā māja, kuras iedzīvotāji reizēm tīra, bet reizēm netīra skursteni. Un šopavasar dega mums skurstenis… Tieši tas, kurš iet cauri gleznu krājuma telpai.

– Cik ilgi krājums glabājas kalpu mājā?

– 1983. gadā tas glabājās Dārza ielas sētas mājā, bet mājiņa ņēma un sabruka… Zem sniega. Muzejnieki priekšmetus no drupām izvilka un pēc izpildkomitejas rīkojuma izvietoja Lielajā ielā 5b; tad nāca privatizācija – ēkas īpašnieks pieprasīja īres naudu, ko neviens nevarēja samaksāt, un tad ņēmām un visus priekšmetus pārvedām uz Durbi – salikām Lielajā zālē. 1997. gadā sākām remontēt pili – zālē nekas tāds vairs nedrīkstēja stāvēt. Nu ko – pārvedām uz šīm telpām; protams, pirms tam kosmētiski pieremontējot, lai daudzmaz būtu cilvēcīgi. Kā redzējāt, mēbeles ir no vairākiem rajona izpildkomitejas mēbeļu maiņas laikiem – kā meta no kabinetiem kādas mēbeles, muzejs dabūja!… Tā esam iekārtojušies.

– Vai mitruma un temperatūras režīms ir piemērots krājuma glabāšanai?

– Nē. Lielākajā daļā Latvijas muzeju diemžēl šie mitruma un temperatūras režīmi nav atbilstoši MK noteikumiem; tāpēc akreditācijas komisija parasti vērš uzmanību uz to, ka ir jārisina jautājums par krājuma saglabāšanu. 2004. gadā, kad sākām strādāt pie vāgūža projekta – ne jau tā, vienkārši smaidot, deputātiem iestāstījām: ”Ziniet, mums vajag vāgūzi!” Mums no vienas akreditācijas līdz nākošajai tiek uzdots uzlabot situāciju. Protams, visu darām savu iespēju robežās – apkure un apsardze ir nodrošināta. Gādājam, lai temperatūra būtu iespējami stabila – nelēkātu uz augšu un leju. Bojā priekšmeti, protams, neiet, taču saukt par apmierinošiem šos apstākļus nevar. Sausā laikā labi, bet mitrā grīda pagrabstāvā ir slapja, bet griestus stutē balsti…

Krājums – vāgūža vērtībā

– Ja krājumu nav kur likt – varbūt tas jāsamazina?

– No šiem 88 000 priekšmetu 4 500 esam novērtējuši naudā, kā to paredz MK noteikumi, un novērtētās daļas vērtība ir Ls 1,2 miljoni; pārējie vēl jāvērtē. Savā ziņā esam miljonāri. Reāli – ja vāgūža projektā ieguldām 1,5 miljonus, tad iekšā ieliekam priekšmetus precīzi tikpat lielā vērtībā. Nākamais jautājums – ko ar to iegūstam? Ir arī naudā nevērtējamās lietas, kas attiecas gan uz šo pieminekli un vietu Tukumā, gan uz krājumu un pat naudas lietām – ieņēmumiem. Tukuma muzejā gadu no gada apmeklētāju skaits pieaug. Tātad pie mums ir ko redzēt, un, lai gan ar sasniegto – 40 000 apmeklētāju gadā, neesam apmierināt, tomēr tas ļauj nopelnīt vismaz Ls 28 000. Ja ar biļetēm Ls 0,30 līdz 1,00 vērtībā spējam savākt šo summu, tad, kad tiks uzcelts vāgūzis un Durbe kļūs par normālu muižu – vismaz tādu kā Jaunmoku pils, tad reāli arī ieņēmumi augs. Par to liecina citu muzeju pieredze – kopš Ventspils pili atklāja, visa Latvija brauc uz Ventspili; Bauskas pili atklāja – visi dodas turp; uzbūvēja Rotko centru un Rēzeknes koncenrtzāli – tas pats! Tā lieta darbojas! Protams, nevaru pateikt, cik tūkstošus ieņemsim, taču noteikti vairāk nekā šobrīd.

Par kultūru runājot – viesi uz pili brauc cauri izgāztuvei, garām latvāņiem – apskatās drupas un aiziet uz pili – novērtēt kādu izstādi vai koncertu. Mūsu koncerti, kurus rīkojam kopā ar Santu Jēkabsoni, gribētu teikt, ir visaugstākā līmeņa koncerti. Tā nav pašvaldības, bet mūsu prioritāte – mēs savus ieņēmumus ieguldām šajos koncertos; arīdzan citi pasākumi un koncerti lielākoties ir mūsu projekti – mēs arī piesaistām tiem finansējumu.

Vēsturniece Inta Dišlere:

– Nosauciet kaut vienu kultūras iestādi, kas nestu peļņu? Acīmredzot Kandavas novada muzejs ir ļoti saimnieciska un pelnoša iestāde!…? Mūsu prioritāte ir cilvēku un, pirmkārt, bērnu izglītošana – uz to vērstas daudzas pedagoģiskās programmas.

– Tad faktiski sāpīgākais jautājums ir siltumapgādes sakārtošana, bet pats vāgūzis ir tikai projekta pievienotā vērtība?

A. Ozola:

– Tā pievienotā vērtība ir ļoti liela. Jau gatavojot projekta pieteikumu, ierakstījām, ka faktiski tiks rekonstruēts Durbes pils kompleksa plānojums. Lielais mērķis ir tāds, ka runa tiešām ir par kompleksu, nevis, piedodiet par vārdu – izvarotu vietu, kas šobrīd ir tāda!! Ienākot pils pagalmā, neredzu šo ļoti nozīmīgo klasicisma pieminekli – to ieraudzīs tikai speciālists pēc detaļām un pagalma plānojuma. Mēs vienkārši iedomājamies, kā te agrāk varēja būt, taču normāls cilvēks to nevar uztvert! Jaunmokās stallī ierīkoja koncertzāli, un mēs esam atraduši veidu, kā šajā savulaik saimnieciskajā objektā varētu ielikt muzejisko funkciju. Tāpēc arī Kultūras ministrijas un citi eksperti, kas te strādāja, tik augstu novērtēja šo projektu; tajā ir gan arhitektūras pieminekļa, gan vides rekonstrukcija – gan nacionālā muzeja krājuma glabāšanas apstākļu uzlabošana, pat nerunājot par pienesumu tūrisma attīstībā un tamlīdzīgi. Projekts nav mūsu iegriba, bet ekspertu novērtējuma rezultāts.

Sapnis par Durbi ir bijis gan Rainim, gan tiem cilvēkiem, kas šeit pēckara Latvijā darbojās. Cik vēstules 70. gados nav rakstītas uz Centrālkomiteju un Ministru padomi, ka Durbē vajag muzeju!? 1991. gadā ne jau muzejs prasīja Durbi. Mēs īstenībā jutāmies visai apmulsuši, ka mums iedod tik nolaistu vietu, jo arī slimnīcai naudu nedeva! Te bija tādi sapņi, ko būvēt un – cik stāvos! Nezinu, kas te būtu – kādi Jaunķemeri vai kas tamlīdzīgs sanatorijas vajadzībām. No šāda viedokļa – labi, ka tā nenotika, taču no otras puses – šeit nekas nav ieguldīts jau cik sen…

Atbildīgi pret kultūras mantojumu

– Vai projekta prioritātes ir samērotas ar muzeja prioritātēm? Dzirdēts, ka svarīgāk varbūt bija jumtu lāpīt?

– Jā, Durbes jumts tiešām tecēja un šobrīd pabeigts nav vienīgi ziemeļu fasādes frontona jumts. Pārējais jumts ir salabots, un viss ir kārtībā. 1997. gadā celtnieki nebija izdarījuši dažas niecīgas, bet ļoti būtiskas lietas, kurām pateicoties mitrums nevis notecēja notekās, bet krājās un tecēja uz spāru galiem. Seku novēršana būs ļoti sarežģīta, jo spāru gali tiešām ir pilnīgi satrupējuši, tomēr citādi pils normāli funkcionē. Tomēr pilī nevar ielikt etnogrāfiskos priekšmetus un tekstilijas – fiziski nav vietas, tāpēc jebkurā gadījumā mūsu prioritāte ir pils komplekss, citādi – kāpēc to vispār vajadzēja pilsētai?… 1990. un 1991. gadā taču deputāti tā cīnījās, lai pili atdotu pilsētai, un priekš kam tad centās?… Faktiski pēc tā laika deputātu lēmuma bijām spiesti pārvērtēt savas prioritātes, un kopš tā laika Durbe ir mūsu galvenā prioritāte. Esam varējuši piesaistīt Kultūrkapitāla fonda finansējumu interjera labiekārtošanai; ir bijis nopietns atbalsts no valsts pieminekļu inspekcijas – tas viss ir darīts. Jā, šobrīd Tukuma muzejs nesaņem valsts budžeta dotāciju, taču kā akreditēts muzejs piedalāmies Kultūras ministrijas projektos. Mēģinām savu darbu darīt atbildīgi, jo apzināmies mums uzticētā kultūras mantojuma nozīmi. Tāpēc tiešām liels ”prieks”, ka ir daži politiķi, kas saka: ”… Labi, ka jūs tā cītīgi strādājat pie savām lietām! Labi, ka strādājat, bet mums svarīgāk…” – un tad sākas – sports ir svarīgāks, skolas, slimnīca… Vienmēr ir svarīgākas lietas, un mēs vienmēr to esam sapratuši. Šodien man pārmeta, kāpēc pils kompleksa vajadzības neesam budžetā paredzējuši. Bet esam prasījuši, un iespēju robežās arī dots, taču jūtam, ka normālā budžetā nepietiek līdzekļu šīm lietām, tāpēc arī rakstījām projektu, lai miljonu no valsts – pareizāk sakot Eiropas naudu piesaistītu. Šī ir pirmā tāda veida iespēja. Patiesībā jau projekta sagatavošanā milzīgs darbs ieguldīts – gan no novada domes Attīstības nodaļas puses, gan visi muzeja ļaudis ir strādājuši pie tā, lai nemitīgi kaut ko saplānotu, aprēķinātu, pierādītu, iesniegtu… Pagājušajā nedēļā likām visus darbus malā un centāmies pabeigt aprēķinus, cik izmaksās vāgūža ekspluatācija. Neesam ne ekonomisti, nekas – Dace – galvenā krājuma glabātāja – bija arī galvenā rēķinātāja – izdarījām to. Vajadzēja samazināt projekta izmaksas – sarēķinājām, taču atkal nākamā problēma – vai to vispār vajag?! Tad jāvaicā – priekš kam strādājam!? Kāpēc upurējām savu ikdienas darbu!? Varbūt viss jau bija iepriekš zināms un mums ļāva paspēlēties – būt apmierinātiem ar sevi!??…

Muzeja naudu skolai nevar iedot

I. Dišlere:

– Satrauc tas, ka viena sabiedrības daļa tiek nostādīta pret otru. E. Birznieka-Upīša pamatskolai ēdnīca ir vajadzīga – par to nav divu domu, bet kā bija ar nacionālo bibliotēku? Taču arī bija pretinieki – šķita, labāk naudu dot pensionāriem, taču nākamgad bibliotēka būs gatava. Visiem mums!

A. Ozola:

– Stāts ir par to, ka projektam atvēlēto naudu nevar izlietot nekam citam – to nevar iedot, ne stadionam, ne slimnīcai, ne pensionāriem. Eiropas nauda ir konkrēti šim mērķim. Bērnu vecākiem, kas iestājas par ēdnīcas būvniecību, neviens to nav pateicis – atņemot naudu muzejam, to nevarēs iedot skolai… Tādi ir Eiropas projektu nosacījumi.

Vēsturnieks Agris Dzenis uzsver, ka šis ir nesaimniecisks, nelikumīgs un kāds vēl projekts. Bet tad ir jāpierāda, kur tas ir nesaimniecisks un nelikumīgs – protams, nevaram atbildēt domes vietā, jo dome ir šī projekta realizētāja un virzītāja. Ņemot vērā, cik daudzi saskaņojumi veikti, cik vizītes bijušas, lai visas lietas atrunātu, tad neredzu, kurā vietā ir nelikumības – šis process ir caurspīdīgs, un te nav nekā slēpjama. Par saimnieciskumu runājot, jāvaicā – kas kultūrā ir saimnieciski!? Domāju – Brīvības piemineklis ir nesaimniecisks, Nacionālā bibliotēka tāpat. Starp citu, arī Tukuma bibliotēka ir nesaimnieciska lieta! Tā atradās normālās telpās Tidaholmas ielā 3, it kā – kāpēc vajadzēja pārcelties? Bet šodien mēs lepojamies ar pilsētas bibliotēku, un cilvēki tur tā vien spieto, jo tur ir patīkami būt. Taču tam nav saimnieciska pamatojuma! Bet arī pirms bibliotēkas celšanas bija protesti – acīmredzot, mums patīk sabojāt visu… Nevajag Tukumā neko! Varbūt labāk uzklāt galdus, lai visi paēduši, un pārējais nav svarīgi?…

Kam cenšamies?

– Cik izmaksās vāgūža uzturēšana?

– Vāgūža uzturēšanai būs nepieciešami apmēram 92 000 gadā – tas ar visām algām kopā. Ekspluatācijas izmaksas nav pārāk lielas, jo vāgūzis ieiet kopējā apkures sistēmā. Ieplānotas apsildāmās grīdas ar lielāku siltuminerci – tik ātri neatdzisīs. Vāgūzim būs ļoti maz logu, sienas pēc termosa principa – ar gaisa slāni vidū, kas ļaus iespējami maz ieguldīt gan apkurē, gan dzesēšanā. Tas ļāva atteikties no ļoti dārgajām klimata regulēšanas sistēmām – atbilstoši samazināsies elektrības izmaksas. Faktiski esam pirmais muzejs Latvijā, kas mēģina ieviest ilgtspējības principu. Maz tādu arī ārzemēs.

– Ja projektu neatbalstīs – kādus sāpīgos jautājumus nāksies pašvaldībai risināt?

– Apkures un elektroinstalācijas sakārtošana būs milzīga problēma. Un tad jau redzēsim, cik ilgi te kas stāvēs… Nopietni raugoties, visgrūtāk būs muzeja komandai, kas ar tādu atdevi strādājusi projekta īstenošanā – acīmredzot, būs jāpārvērtē, vai vispār vērts darīt visu to, ko cenšamies darīt… Šobrīd neviens neskaita naudu un laiku – galvenais ir izdarīt. Bet – kāpēc censties!?… Neesmu redzējusi nevienu skolotāju, kas rēķinātu kaut ko priekš ēdnīcas! Bet muzeja darbinieki dara visu – reizē ir IT speciālisti, sētnieki un dārznieki. Acīmredzot, tādus entuziastus šodien nevajag!?…