Valdis Zuters ir pirmais skolotājs Tukuma novadā, kurš darba gaitas skolā sāks «Iespējamās misijas» jeb īpašas nacionālās ierosmes virzīts, mudināts, atbalstīts un uzraudzīts. Atgādinām, ka «Iespējamā misija» palīdz talantīgiem augstskolu absolventiem kļūt par iedvesmojošiem skolotājiem. Un šonedēļ Valdis kopā ar misijas mācību programmas projektu vadītāju Lindu Beķeri ieradās Tukuma Raiņa ģimnāzijā, lai saprastu, kādam vērsim pie ragiem ķeras.

Iejaucoties skolas direktores Guntas Aumales noliktajā darba kārtībā, izmantojām iespēju, lai jauno skolotāju iztaujātu. Un pārliecinājāmies, ka Valdi nesamulsināja ne sarunas pēkšņums, ne arī tas, ka viņa stāstu klausījās un nereti arī papildināja topošie kolēģi. Kad mūsu saruna bija galā, viņš izvilka palielu bloknotu un jautājumu uzdošanu turpināja pats. Valdis jau par skolu gan iepriekš veicis izpēti, un to darot pirms katra darba, šai ziņā viņš daudz neatpalika no savas darbaudzinātājas jeb mentores Ilzes Gailes, kura tieši tāpat “izpētījusi” Valdi.

Stalta auguma, garāks nekā ļauj fizikas kabineta durvis, atklātu seju, smaidīgs un ar humora izjūtu – tāds ir ģimnāzijas jaunais skolotājs. Zina, ko var un ko grib, taču gaisa pilis nebūvē, iespējams, domā, ka divos «Iespējamās misijas»  līguma darba gados laika būs diezgan. Runātīgs, taču ne ar runāšanu sāņus ceļos aizvedams.

– Lūdzu, pastāstiet par sevi!

– Kādā griezumā – par studiju laiku, profesionālo darbu?…

– No saknēm…

– Esmu dzimis un audzis diezgan tuvu Rīgai, bet dziļos laukos – Mālpils novada Sidgundā, kur mani vecāki saimnieko savā zemnieku saimniecībā. Mums ir diezgan liela ģimene – seši bērni; mēs tā uz pusēm – trīs brāļi un trīs māsas. Esam tāda izslavēta ģimene, tāda diezgan gudra, vismaz tie pirmie pieci. Un tad nācu es…

Interviju ar V. Zuteru lasiet laikraksta piektdienas, 24. maija, numurā.