Šonedēļ sals beidzot sācis kniebt pa īstam, tāpēc to izjutuši visi, kam kādu laiku nācies atrasties uz ielas. Bet jo īpaši tie, kam iela nereti ir arī mājas. Lielākā to ļaužu daļa, kam patstāvīgas dzīvesvietas nav, jau laikos atradusi jumtu virs galvas Tukuma patversmē, Dārza ielā 11/13, citi tajā nonākuši tieši šonedēļ.

Aukstajā laikā – cilvēku vairāk

Šobrīd patversmē uzturas 14 cilvēki, "jaunākie" klāt nākuši tieši aukstajā laikā – ar pašvaldības policijas līdzdalību. Par kādu vīru sociālā darbiniece Anita Kambare saka – lāga cilvēks, bet dažādu apstākļu dēļ tik tālu – līdz ielai – nonācis. Uz patversmi iepriekš nebija nācis, jo domājis, ka bez pases pretī neņemšot. Tāpēc Anita uzsver: "Mēs taču visu palīdzam izdarīt – pasi nokārtot, ar Nodarbinātības dienestu, narkologu kontaktēties, pie ārsta nokļūt! Turklāt pirmdienā medmāsa strādā uz vietas, patversmē. Ja nav reģistrētas dzīvesvietas, uz laiku var deklarēties patversmē; ja nav nodokļu grāmatiņas, tad jākārto jauna, tāpat jāstājas simtlatniekos. Kad dabū trūcīgā statusu, ir arī līdzekļi, par ko norēķināties ar patversmi."

Iespējama trīsreizēja ēdināšana

Uz vietas te, patversmē, varot dabūt brokastis un vakariņas; pēc pusdienām jāiet uz zupas virtuvēm: pirmdienās, trešdienās piektdienās – turpat, patversmē, ir domes finansētā virtuvē; otrdienās, ceturtdienās – luterāņu baznīcā, bet sestdienas un svētdienās – Jaunās Paaudzes telpās, Universālveikala otrajā stāvā. Uz vietas var uzsildīt ēdienu, var izmazgāt drēbes un paši nomazgāties.

A. Kambare pastāstīja, ka labi cilvēki atvedot drēbes, tās sadalot tiem, kas te dzīvo; tās var dabūt arī tie, kuri nāk pēc pārtikas pakām.

Ar noteikumiem, bet – ar līdzjušanu un prātu

Vaicāta, ko lielajā sala laikā dara ar iereibušajiem, sociālā darbiniece saka, ka tas nu gan esot provokatorisks jautājums. No vienas puses dzērušus pieņemt nedrīkstot, jo to neļauj patversmes noteikumi, bet -25°C salā arī uz ielas dzīt roka neceļoties: "Tad nu ieliekam izolatorā, kur cilvēks nomazgājas, iedodam jaunu apģērba kārtu. Pagaidām, kamēr atžirgst. Ja ārā plusi, tad gan sūtām ārā un liekam pastaigāties, lai iziet promiles. Mana pieredze rāda, ka, sajutis normālus sadzīves apstākļus, cilvēks parasti cenšas negrēkot un noteikumiem pakļaujas. Protams, visādi jau gadās, bet man liekas, ka spējam iedot cerību. Un, ja reiz cilvēks te ir ienācis, ja pats vēlas cīnīties, tad arī izdodas."

Auž un ārda

Pa dienu patversmē uzturas cilvēki pieci – padara saimniecības darbus, ārda adījumus, griež aušanai lupatas, auž grīdas celiņus. Anita iztin un rāda trīs eleganti svītrainus un pamatīgi nostrādātus paklājus, kuru pelēkajā pamatā ieaustas krāsainas joslas… Skaisti! "Pārējie pa dienu vai nu strādā simtlatniekos, vai ko citu. Neko jau daudz nestāsta, es arī neprasu, bet gan jau kaut kādu darbiņu ir atraduši," viņa nosaka. Kad apvaicājos, kā patversmē ar satikšanu, Anita saka, ka tagad augšā esot ļoti laba kompānija. Labi satiekot, un visi strādīgi.

Joprojām – bez zvana

Painteresējāmies, kā patversmē iekļūt naktī – vai beidzot ierīkota zvana poga. Anita stāsta, ka naktī ļaudis parasti klauvējot pie loga, jo durvis vaļā turēt nevarot – neesot tik droša vieta… Klauvējienu dzirdot dežurants un ielaižot. Tomēr viņa solīja parūpēties par zvana pogu. Apvaicājos arī, vai uz patversmi ļaudis nāk sasildīties – savulaik domē teikts, ka tāda iespēja esot. A. Kambare stāstīja, ka ļaudis sasildīties nākot reti, taču, ja kāds to vēlas, gaitenī uz krēsla varot arī pasēdēt.

Dala sausiņus un maina šļirces

Kamēr pa dienu patversmes otrajā stāvā klusāks, pirmajā stāvā notiek aktīva rosība – darbinieks Normunds Tilkēvičs otrdienās un ceturtdienās dala pārtikas pakas. Esot atvestas kādas 200 no laukiem – sausiņi vai sausmaizītes. Normunds strādā arī šļirču apmaiņas kabinetā, kur pieejamas gan šļirces, gan prezervatīvi. Nedaudzi arī šurp nākot, tomēr sajūta esot tāda, ka narkomāni vai nu Tukumu atstājuši, kas maz ticams, vai visdrīzāk aizgājuši pagrīdē.

Krāpšanas dēļ uz ielas

Vēsma patversmē nonākusi pirms vairākiem gadiem – pēc tam, kad viņai kāds vīrs, kas reiz bijis policists, izmānījis dzīvoklī. Viņa dzīvojusi Talsu ielā, gribējusi mainīties uz Jauntukumu – vēlus vakarus strādājusi «Velte Eko» un gribējusi, lai nav tik tālu jānāk, bail bijis. "Tā ir, ka papīrus neizlasa… Pat nezinu, kā viņš man uzkūlās, neatlaidās, tad bija pie notāra jāiet parakstīt papīri, un tad izrādījās, ka esmu nevis samainījusi, bet atteikusies no dzīvokļa. Un tā es paliku uz ielas. Gāju uz policiju, bet tur mani dzina ārā, gāju uz savu dzīvoklī, bet tur jau bija sveši cilvēki. Attapos uz ielas. Aizgāju pie mācītāja Saulīša, parunājāmies; bija tik šausmīgi jāraud!… Viņš teica, – gan jau Dievs visu redzēšot un lemšot taisnīgi. Ziniet, tā arī ir noticis… Tas bijušais policists nu ir cietumā. Te ir labi, Inta un Anita, dežuranti sirsnīgi, kolektīvs labs." Vēsma esot dzīvokļa rindā, līdz pensijai jāgaida divi gadi, stāžs esot liels – no 15 gadiem sākusi augļu ceha strādāt. Te no rītiem izmazgājot telpas, katlus, ārdot džemperus.

"Man gāja tāpat,"

Saka Verners, noklausījies Vēsmas stāstu. Dzīvoju pie sievasmātes Cēsīs, bet tad sieva sapazinās ar itāli un kopā art meitu aizbrauca uz Itāliju. Es atbraucu uz Tukumu pie mātes – viņai bija divistabu dzīvoklis, kurā biju deklarēts. Kad mamma nomira, gribēju mainīties uz vienistabas dzīvokli; uzradās mākleris un tas, kas grib mainīties. Beigās izrādījās, ka tāda brīva dzīvokļa nemaz nav, ka tur citi cilvēki dzīvo… Drusku naudas es dabūju – vienreiz Ls 500 iedeva, otrreiz … Beigās desmit dienu laikā bija jāizvācas. Aiznesu drēbes pie draugiem, kaimiņiem atdevu grāmatas, jo mammai bija liela bibliotēka, – kur citādi liktu… Vienubrīd pie lidlaukā mitinājos pie viena čaļa. Vienu ziemu Veļķos īrēju istabu. Šī ir ceturtā ziema bez mājām. Pagājušā jau nekāda nebija… Divas nedēļas labi, ja bija auksts." Verners neslēpj, ka viņu uz patversmi atvedusi municipālā policija – pieķerts podjezdā sildoties, jo "nebija jau, kur likties". Pats nebūtu nācis, jo neesot pases. Kāds to izvilcis no kabatas ar visu maku pagājušajā vasarā, kamēr bijis pie dīķa… Te esot labi. Dabūjis drēbes, varot iet dušā, esot paēdis, palīdzot, kur vajag.

Vajag ziemu pārlaist

Aivars sākumā bildēties nepiekrīt, vēl jo vairāk – pie citu austajiem lupatu deķiem. Ko tur ar citu padarīto leposies, tomēr piekrīt kāpt stellēs un rādīt to, ko pats paveicis. Tur akurāti – strīpiņu pie strīpiņas – top Aivara austais deķis: "Ja man kādreiz teiktu, ka es audīšu, smietos. Sākumā pat domāt par to negribēju. Otrs Aivars gan auž. Bet tagad, redz, es arī." Aivars patversmē ir no pagājušā gada novembra. Dzīvojis pie saimnieka – dzīvoklī, kas padomju laikā viņam piešķirts. Kad vajadzējis izpirkt, neesot to izdarījis, un tā nu rudenī palicis bez mājām. Nu te, patversmē, vajagot ziemu pārlaist, lai pavasarī varētu turpināt darbu uz traktora. Ģimenes viņam nav, ar sievu izšķīries, bērni lieli, bieža kontakta ar viņiem neesot, bet sazvanoties gan…