Badijs no Jauntukuma

Attēlā redzamais sunītis bieži redzams bezrūpīgi skraidām pa Jauntukumu. Un kā parasti – atskan zvans uz patversmi, suns klaiņojot. Ieraugot mazo dauzoni, atpazīstam tā saimniekus, ģimene – pazīstama. Paradokss tikai tāds, ka jau vienu suni no šīs ģimenes esam izņēmuši, atdeva bez nožēlas. Pagāja mazs laika sprīdis, un atkal jauns suns mājās, protams, klaiņo. Vari zils aiz dusmām palikt, aizrādi saimniekam, bet tas tev sejā smīn: ”Ko tu man padarīsi, atņemsi šito? Paņemšu nākamo!” Ne jau sunītis klaidonis, tik ēst gribas, aizskrien līdz veikalam, tur kāds desas gabaliņu iedod vai ar nopirkto maizīti padalās… Un ko tad pēc tam mājās ies, ja tāpat neviens tā īsti negaida… Tā nu suņuks skraida pa ielām, pavadot kādu bērnu līdz mājām, kurš no skolas nāk, kādu līkumiņu izmet kopā ar kādu ceļā satiktu suni. Līdz ar to notiek atsvešināšanās no ģimenes, bet pastiprinās vēlme būt uz ielas. Saprotams, ka skola nav nekāda labā, bet nav jau, kas pamāca, kā pareizi darīt… Valsts dod arī šim sunītim iespēju tikt pie jaunām mājām. Laiks – 14 dienas! Gribat turēt ilgāk patversmē, meklējiet paši līdzekļus! Un te nu tu esi, patversmes kalpotāj, skaiti dienas, meklē līdzekļus; ja nebūs, tad sunim jāmirst! Saimnieks smaida, tu apzinies, ka laika nav daudz, jo drīz atvēlētais laiks iztek šim un vēl desmitiem suņu, – domā, domā, domā… Katrs zvans liek satrūkties, jo tu jau zini, ka sekos lūgums, pārmetums, ka jāatdod suns vai kaķis uz patversmi, bet vietu nav. Centies paskaidrot, ka jāuzgaida, bet klausulē pārmetumi un rupjības. Un otrā ausī kāds skaita: ”14 dienas, 13 dienas, 12 dienas, 11 dienas…”

Tagad tik mazajam suņu puikam mājas jāsameklē: augums mazs, vecums ap gadu, smuks un labsirdīgs. Patversmē neapjuka, lūkojās apkārt, likās, ka priecīgs, kā jau starp savējiem nokļuvis. Gaidām zvanus, tik lūgums – domājiet, apsveriet bez emocijām, suņuks dzīvos gana ilgi…

Novārtā pamestais Draudziņš

Šodien mēs abi ar Draudziņu piedzīvojām nodevību un nāvi. Nodevība no saimnieka puses, zaudējums – nāve – nebija nekāds traģisks notikums, tas bija vetārsts, kurš iemidzināja otru suni, kas bija pamests kopā ar Draudziņu. Sunītis bija vecs, nodevības un neuzticēšanās dēļ kļuvis agresīvs, kodis gan barotājiem, gan bērniem, tādēļ cilvēku drošības un paša suņa labad tika nolemts viņu iemidzināt… Draudziņš turpretī ir jauns, draudzīgs, tikai nav mācīts, tāds – pats par sevi izaudzis – suņuks. Kad tuvojāmies viņa būdai, sunītis nerēja, bet smaidīja, viņš ir priecīgs, redzot cilvēku, jo tik ļoti viņam tā klātbūtnes ir pietrūcis. Labi, ka kaimiņi nākuši pa laikam barot. Sūdzības rakstītas, bet gadiem nekas nemainījās, tikai jau kādu laiku stāvējusi tukša māja ar diviem likteņa varā pamestiem suņiem… Saimniekam ir tiesības, personīgā cieņa, ko nedrīkst aizskart un ”nomelnot”. Bet kā tad ar četrkājaino draugu, kā ar viņa jūtām un labturību?! Šoreiz es izmantošu savas cilvēka tiesības un uzrakstīšu, kā pieredzēju nāvi, kā bridu pa suņa mēsliem, lai tiktu Draudziņam klāt, kā vēl nedēļām ilgi izzināšu, kāds īsti suns ir, lai piedāvātu jaunajiem saimniekiem. Ja dzīvē iet grūti – zvaniet uz patversmi, lūdziet palīdzību! Dariet to, bet neaizmirstiet, ka mēs arī esam cilvēki, neuzveliet savas problēmas uz citu pleciem, jo patversmes ir pārpildītas! Darba zaudēšana, šķiršanās no vīra vai pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu nav argumenti, lai pamestu dzīvnieku. Patversme ir viena, iedzīvotāju daudz, grūti katram līdzi just, kad pašiem jālūdz palīdzība un ne jau tāpēc, ka netiekam galā, bet tādēļ, ka cilvēkiem reizēm nav sirdsapziņas un atbildības sajūtas!

Kad tiek spriests par to, vai un kā sodāms klaiņojoša suņa saimnieks, gribētu, lai ierēdņi nejūtas apjukuši un nestāsta par  likumu nesakārtotību un par to, ka īsti nezin, kā jārīkojas… Vienīgais, ko zina – piezvanīt uz patversmi… Nav jau grūti to dzīvnieciņu paņemt, bet saimniekam jābūt sodam vai liegumam iegādāties un turēt jaunu suni iegādi un turēšanu… Ko policists? Pasmaida, saka – ”Slikti rīkojāties, saimniek!” un pakrata saimniekam ar pirkstu. Vai arī kārtējā administratīvajā komisijā pēc 10 brīdinājumiem uzliek 5 latu sodu… Patversmes palīdzība nepieciešama dienā un naktī, kad saimnieks cietumā, nebaro suni, kad nepieskata dzīvniekus, nedod, Dievs, ja atrodam savainotu dzīvnieku, jo tad viņš kļūst par mūsu problēmu, jo neviens nav gatavs maksāt par ārstēšanu…

Jautrais suņu puisis

Jau trīs dienas Ķesterciemā kādās mājās ciemojās šis pēc dabas jautrais suņu puika. Mājiniekiem suns palicis par traucēkli, suns tagad patversmē, kur aizņēma pēdējo brīvo vietu. Saimniek, brauc pakaļ!

Mīce un Pēcis – nešķiramie dvīņi

Kādā pagrabā nez no kurienes uzradās mazi kaķēni, cilvēki izlēma, ka uz patversmi nevedīs, lai dzīvo pa pagrabu. Nolēma, izdarīja. Kad pienāca laiks, kaķīši tika kastrēti, arī pošu pases tiem nokārtoja, lai viss būtu, kā nākas. Bet cilvēks ir mainīgas dabas, un tā arī notika ar kaķīšiem. Ja pirms gada visi bija par to, lai pagrabā nebūtu peļu, par atļauju kaķiem tur dzīvot, tad tagad visi pasaules grēki tika pierakstīti kaķiem. Lēmums tāds, ka kaķīšiem no pagraba jāpazūd! Brālītis ar māsiņu pieraduši visur būt kopā, tāpēc arī būrī salikām, lai divatā drošāk to pirmo nakti pārlaist. Abi ir pieraduši pie cilvēka, kārtīgi, jo pagrabā bija kastīte, kur nokārtoties, par apetīti arī nesūdzas – kā jau augoši pusaudži. Brālītis – parastais strīpainītis, māsiņa – ar košāku kažociņu. Būtu ļoti jauki, ja abi tiktu adoptēti uz vienām mājām, jo kā jau dvīnīši viņi ļoti pārdzīvotu šķiršanos. Ticēsim, cerēsim un gaidīsim, cieši jo cieši domāsim, notiek taču brīnumi! Ja ir kādas labas mājas, kur būtu vieta mūsu bārenīšiem, mēs jums paši tos aizvestu, attālums nav šķērslis, lai paveiktu labu darbu!

Aug Pelīte, aug zobiņi

Šodien ir liktenīgā 15. diena, kad Pelīte, ja tā var izteikties, sāk dzīvot un pārtikt no žēlsirdīgu cilvēku atbalsta. Likumā noteiktās dienas ir pagājušas, ne meklēta tika, nedz jauni saimnieki pieteicās… Kad ielikām mazās Pelītes bildes, pirmais, uz ko cerējām, ka saimnieks to meklēs, taču brīnums atkal nenotika, bija arī kāds puisis, kurš bija gatavs kaut tūlīt braukt sunītei pakaļ, bet… Pelīte savā īsajā mūžiņā ir guvusi ļoti lielu dzīves pieredzi, iepazinusi daudz cilvēkus, nezinām, kāda ir bijusi mazulītes dzīve līdz šim. Sunītei ir pieauguša suņa domāšana, viņa ir mierīga un līdzsvarota, bet kā jau kucēns ir ļoti rotaļīga un dauzonīga; kad sadomā pajautroties, bumba ir mīļākā rotaļlieta. Zobiņi aug un tā niez! Pelīte dod priekšroku kokam, piemēram, krēsla kājai… Saprotiet, ka tas ir arī tāds kā mājiens jaunajam saimniekam. Ja māja pilna ar dārgām mēbelēm, tad Pelītei būs liels kārdinājums, bet saimniekam – kreņķi. Zvaniet, gaidīsim, tiks izskatīti visi piedāvājumi! Priekšroka cilvēkiem, kuri ir par sterilizāciju! Zvaniet, sāksim to nopietno procesu, ko sauc par māju meklējumiem!

Žozefīne – daudz baltu dieniņu!

Vai rīta saulīte košāk uzspīdējusi, vai diena gaišāka tapusi? Kas tur nāk un kam saulīte nopakaļ tek? Vai tik tā nav mūsu Žozefīnīte? Mazā, baltā laimīte, trausla kā pavasara ledutiņš, jūtīga kā pieneņu pūciņa, maiga kā gulbja dūniņa, actiņas kā melleņu odziņas, zobiņi kā pērļu virtene, deguntiņš kā pūpēdītis. Sunīte iet un staro. Sunīte laimi dāvā. Visi, kuri Žozīti satiek, gaišāki un labāki top. Neviens nav laimi vaigā redzējis, tik teic, ka balta tā ir.  Lai tad nu baltā krāsa ir mīļākā tiem ļaudīm, kas brauks Žozīti lūkoties! Lai daudz baltu laimes dienu sunītei un ļaudīm, kuri viņu par savējo sauks!