Taksis ne taksis

”Par to, vai esmu īsts taksis vai jauktenis, kā tagad mēdz teikt, neko nevaru paskaidrot vai pastāstīt. Mana versija ir tāda: kādā mednieku kolektīvā dzīvoja reiz taksis un Latvijas dzinēja kucīte, un viņi reiz satikās. Nu ne jau medībās, bet brīvajā laikā, un te nu esmu es… Šī versija man, lūk, patīk vislabāk no citām iedomātajām. No manis gan mednieks nav sanācis, bet toties es esmu mīlestības un miera pilns sunītis. Reju pa druskai, lai netraucētu citiem, tikai tad, kad tas nepieciešams. Meklēju mājas. Ārā dzīvot gan nevaru, jo plāns man tas kažociņš. Tātad man vajag tādu māju un saimnieku, kurš ļauj pie mūrīša pagulēt, varbūt arī blakus paņems, jo alā, tas ir, zem segas, ir tik droši un omulīgi!… Ļoti gaidīšu kādu labu cilvēku, kurš man dos pajumti, vienmēr esmu sapņojis sēdēt kopā ar saimnieku pie bagātīgi klāta Ziemassvētku galda, jo svētkos, lai cik tas jokaini nebūtu, visi cilvēki tik dāsni, cienā suņus ar galda veltēm, kaut gan ikdienā tas stingri ir noliegts.

Vienīgais–  kaut kas cilvēkos tāds dīvains, viņi ir uzmācīgi un visiem tādi sārti vaigi! Tas laikam no pārēšanās. Nu, man tā liekas… Lai nu kā būtu, zvaniet un dariet laimīgu arī manu saskumušo sirdi!”

Bille

”Labdien, mīļo Ziemassvētku vecīt, te tev raksta maza suņu meitiņa Bille. Gribu Tev lūgt, lai tu parūpējies par manu māmiņu Mellenīti un brālīti Rūdi, lai sameklē viņiem labas mājas ar krietniem cilvēkiem. Gribu, lai notiek brīnums un cilvēki attopas, un mūs vairs nepamet, jo, cik zinu, tā darīt nav labi. Lūdzu, aizliec kādu vārdu par patversmes pensīšiem, tā patversmes darbinieki viņus sauc, jo viņiem jau tā grūta dzīve: cits neredz, kādam kājas sāp, viņi piečurā istabu, tāpat kā es, bet mūs par to gan nerāj! Mīļo vecīt, varbūt tev ir pazīšanās pie kāda turīga cilvēka un tu vari aizlikt viņam kādu vārdiņu par mums, patversmē mītošajiem, jo labdarība tā jau tāda atzīta lieta, tas tak ir ļoti pareizi, ka kādam, nelaimē nonākušam tu vari palīdzēt, atsakoties no kādas izklaides vai nevajadzīgas rotaslietas, bet darīt laimīgu, veselu vai paēdušu kādu bārenīti patversmē? Es, dārgo vecīt, esmu ļoti apmierināta ar dzīvi patversmē, kaut gan man šonakt būs jāguļ lielā kartona kastē, pie silta mūrīša, jo Rūdis man iekoda degunā, tāpēc mani ienesa istabā, lai viņš mani neaiztiek. Bet, mīļo vecīt, tu Rūdi nerāj un nesodi, jo pati biju vainīga, ka viņu ķircināju! Ceru, ka neesmu lūgusi par daudz, bet vēl maza vēlēšanās vai lūgums – man arī tā kā būtu laiks mājās doties, jo katram dzīvniekam jābūt īstām mājām, patversmē mēs tik ciemojamies… Pievienoju arī savas bildītes, jo šī ir mana pirmā fotosesija un šodien man paliek 2 mēneši. Dzīvo vesels, mīļo Ziemassvētku vecīt,

Priecīgus svētkus Tev vēlot, Bille no Tukuma dzīvnieku patversmes!”

Mare

Mare ir gadu jauna suņu meitene, ņemta no mums un pēc pusgada atvesta atpakaļ. Izrādās, ka, pēc saimnieces novērojumiem, sunītei nepatīkot vīrieši un viņa esot trauksmaina un sabijusies! Negribu vainot saimnieci, jo reizēm tā ir, ka nav kontakta ar suni. Tad ir divas izejas: vai nu māca suni, vai atdod kādam, mūsu gadījumā, atgriež patversmē. Mēģināsim meklēt mājas, kur sunīte jutīsies labi un nebūs satraukusies, jāmeklē cēloņi, kādēļ tā ir. Pie pavadas Mare iet labprāt, ar mantām spēlējas, labāk sunīte justos ģimenē, kur daudz cilvēku. Dzīvniekiem tāpat kā cilvēkiem ir dažādi raksturi un dzīves uztvere. Daudzi, kuri atvesti uz patversmi, jau no pirmās minūtes jūtas kā mājās, starp savējiem, citi pārdzīvo un, ejot pastaigā, jūtas labi, atveras tikai aiz patversmes vārtiem. Sunīte ir skaista un sievišķīga, mīļa, bet… pagaidām nobijusies. Mare pamazām nomierinās un iepazīst apkārtni, un ļoti cer uz labām mājām kā visi pamestie un nodotie, kuri cer uz lielo brīnumu – savām mājām.

Kaķenīte-meitenīte

”Tie Dieva un acīmredzot arī cilvēku ceļi ir neizdibināmi, jo, kā tad es – maza, jauka kaķu meitiņa – šorīt citādi būtu nokļuvusi uz ielas?! Lai rastu atbildi, mēģināšu lūkoties zvaigznēs vai mēnesī, tā īsti nesaprotu, kur tie astrologi skatās, kad pareģo cilvēku nākotni! Te jau priekšā viens kaķis, bet viņš ar mani negrib komunicēt – vai nu lepns, bet varbūt meditē, lai noskaidrotu savu likteni. Noteikti paies labs laiks, līdz tikšu skaidrībā, kas ar mani īsti noticis. Protams, te uz zemes savi likumi, saimniekam dotas 14 dienas, lai viņš varētu vest mani atpakaļ uz mājām, domāju, ka pietiekami ilgs laiks, lai pārdomātu dzīvi – gan savu, gan manu!…”

Tuta un tutulēni

Māmiņa Tutiņa un viņas, kā smejot sakām, Tutulēni nu jau drīz mēnesi jauni.

Mazie aug acīm redzot, jo viņiem ir ļoti laba un gādīga mammīte. Mazuļi par veselīgu dzīvesveidu – tik pie pupa vien. Tutai ir, ko turēt, kad mazās bāciņas pildās!