26. augustā, Durbes pilī Tukuma muzeja ļaudis piedzīvoja īpašu notikumu – Līzele Krūze no Vācijas dāvināja sava tēva, kapelmeistara Kristiana Noltes vijoli. Kā atzina Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, ir liels gods saņemt šo vijoli un vienlaikus tas ir uzdevums pētīt un runāt par vēsturi.

Pagājuši 70 gadi, kopš 1945. gada 26. janvārī Durbes pilī K. Nolte spēlēja sava mūža pēdējo koncertu, jo nākamajā dienā – 27. janvārī – uzlidojuma laikā aptuveni 30 km uz dienvidiem no Tukuma viņš gājis bojā un 30. janvārī ar godu viņu apglabāja Kalna kapos Tukumā.

Līzele kopā ar vīru Frīdrihu uz Tukumu, lai apciemotu tēva atdusas vietu Kalna kapos, brauc jau no 1996. gada. Šai laikā viņi ieguvuši draugus gan Tukuma muzejā, gan luterāņu baznīcā. Tukumniece Rīta Līce atceras, ka Līzeli satikusi baznīcā un kopš tā laika izveidojusies cieša draudzība…

Sakot dāvinājuma pavadvārdus, L. Krūze atzina, ka vijoles nonākšana Durbes pilī ir īpašs notikums: “Tas, ka vijoli šeit spēlēs, ir mana tēva garā. Es novēlu, lai tā skan cauri visām pils telpām un visiem apmeklētājiem par prieku…“

L. Krūze pastāstīja, ka instrumentam ir vairāk nekā 130 gadu, un tas ir ļoti vērtīgs. 1935. gadā šī vijole ir restaurēta un arī vēlākajos gados – atjaunota. Interesanti, ka ceļu uz Latviju tā mēroja kā pilntiesīgs “pasažieris” – ar savu biļeti lidmašīnā. Šo instrumentu spēlējusi arī pati Līzele, kas vijoļspēli apguvusi 46 gadu vecumā. Vēl viņa dāvināja muzejam arī savu nošu albumu. Mūzikas instruments ir bijusi ģimenei ļoti nozīmīga atmiņa par tēvu, jo tā ir bijusi viņa dzīves sastāvdaļa – K. Nolte savulaik bijis kapelmeistars un kopā ar kapelu pirms kara sniedzis daudzus koncertus dzimtajā Dīpholcā. Tāpēc arī instruments saglabāts teicamā kārtībā. Muzeja rīcībā nonākušas arī K. Noltes vēstules ģimenei, kuras atšifrējot, tad arī noskaidrots, ka viņš pēdējo koncertu spēlējis Durbes pilī.

Kad vijole bija svinīgi nodota muzejam, Tukuma mūzikas skolas pedagoģe, vijolniece Ludmila Gorevalova to kopā ar koncertmeistari Solvitu Priedi izmēģināja. L. Gorevalova atzina, ka vijole ir ļoti laba un arī vizuāli ļoti skaista un viņa sajutusi tās dvēseli – ar instrumentu uzreiz izveidojusies īpaša saikne…