Ar 100 latu naudas sodu šķietami pielikts punkts Tumes pagasta «Apsīšu» saimnieka Viļņa Zekundes patvaļai – pašvaldības ceļa pārrakšanai. Maija sākumā redakcijas «Ceturtdienas sarunās» kāds anonīms Tumes pagasta iedzīvotājs sūrojās, ka Zekunde pie savām mājām pārracis ceļu – pat mopēds pie rokas jāstumjot pāri; pēcāk jau policijas ziņās parādījās informācija par ceļa seguma bojāšanu ar piebildi, ka notikušā iemesls esot strīds par zemes īpašuma tiesībām…

Maija otrā pusē V. Zekunde ieradās redakcijā izskaidrot ceļa pārrakšanas iemeslus: izrādās – tā rīkojies, lai ierobežotu pārgalvīgos braucējus, kas ignorē ātruma ierobežošanas zīmi – "50 km/h". Otra lieta – pašvaldībai vēl jāpierāda, ka ceļš esot tās īpašums!

Kāpēc jāmaksā par pašvaldības kļūdām?

Lai saprastu, par ko runa, V. Zekunde apmēram stundas garumā pārlapoja biezu mapi ar vairākām tiesāšanās vēsturēm un dažādu iestāžu sarakstes materiāliem. Lūk, galvenie pieturas punkti šajā stāstā: laikā no 1989. līdz 1994. gadam V. Zekunde Tumes pagastā par sertifikātiem iegādājies 32,5 ha zemes. Zemi šķērso ceļš 0,3 ha platībā, kas Zemesgrāmatā nav ierakstīts kā pašvaldības īpašums. No 1998. gada, kad īpašuma nodoklis aprēķināts pēc kadastrālās vērtības, Zekunde maksājis nodokli pilnā apmērā – arī par ceļa zemes platību.

1995. gada pavasarī sašutis, cik bravurīgi traktoristi brauc pa ceļu, un pagastā viņam ieteikts rakstīt iesniegumu… Kopš tā laika tad arī aizsākušās juridiski slīpētās nesaskaņas starp saimnieku un pretējo "frontes pusi" – V. Zekundes kaimiņiem un pašvaldību…

Cita starpā starp V. Zekundes dokumentiem arī Ziemeļkurzemes reģionālās Valsts Zemes dienesta nodaļas vēstule pagastam, kurā skaidrots, ka līdz 1994. gada 20. decembrim likumdevējs nav noteicis normatīvos aktus, uz kuru pamata varēja noteikt pašvaldības ceļa statusu un ieteikts slēgt ar zemes īpašnieku līgumu par servitūta noteikšanu vai arī nomas līgumu. 2006. gadā pašvaldība piedāvājusi slēgt ceļa nomas līgumu, taču saimnieks atteicies, jo gribējis slēgt līgumu par ceļa izmantošanu, kur noteikta ātruma ierobežošana. Advokāte ieteikusi lietu virzīt uz Administratīvo tiesu, taču tur norādīts, ka lieta jārisina civiltiesiskā ceļā…

2007. gada aprīlī pagasts paskaidrojis, ka ceļš patiesībā jau piederot pašvaldībai: par to jau 1994. gada 20. decembrī pieņemts pagasta padomes lēmums saskaņā ar likuma "par autoceļiem 4. panta 3. daļu", kur teikts, ka pašvaldības ceļš ir pašvaldības īpašums; zeme zem ceļa pieder privātīpašniekam, bet ceļš – pašvaldībai…! Un šis pantiņš izgājis cauri dažādām instancēm – V. Zekundes prasība noraidīta par labu pagastam gan Tukuma, gan Zemgales apgabaltiesā…

Šai pašā gadā saimnieks nolēmis zemi pārdot – atradis pircēju, taču līdz darījuma beigām nācies paciesties: vispirms Būvvaldes vadītāja D. Dēliņa izvirzījusi nosacījumus, ka ceļa servitūtam jānosaka 30 m aizsargjosla, pēc tam mērniecības firmā iestāstīts, ka aizsargjosla jānosauc par ceļa servitūta teritoriju. Taču liels bijis V. Zekundes pārsteigums, kad zemes ierīcības projekta izstrāde uz laiku apturēta, jo, redz, viņš neesot atteicies no ceļa servitūta par labu pašvaldībai. Advokāte paskaidrojusi, ka nav tāda likuma, kas to piespiestu darīt – mērniecības kantoris atzinis kļūdu un 2009. gada februārī visas zemes sadalīšanas un pārdošanas formalitātes nokārtotas. Pircējs atrēķinājis soda naudu par iekavēto termiņu un V. Zekundes ģimenes īpašumā palicis vien 4,81 ha.

Grib tikai…taisnīgu tiesu

Saimnieks uzsver – lai nu zemes pārdošanas materiālos skaidri norādīts, ka ceļš pieder pašvaldībai, tomēr tam neesot civiltiesiskā pamata. Pērnā gada augustā advokāte uzrakstījusi iesniegumu Valsts Zemes dienestam un atbilde stiprina V. Zekundes pārliecību. Proti, atbildes vēstulē rakstīts, ka, "izstrādājot zemes ierīcības projektu 1991.-1992. gadā, pašvaldība pieļāvusi kļūdu, nenosakot minēto autoceļu par koplietošanas pašvaldības ceļu atbilstoši Latvijas republikas Augstākās Padomes prezidija 1991. gada 21. februāra nolikumam par Latvijas republikas lauku apvidos realizējamās zemes reformas 1. kārtas īstenošanas 47. punktu: pašvaldība zemi pieprasa koplietošanas vajadzībām ielu, laukumu, skvēru un vietējās nozīmes ceļu uzturēšanai. Vietējās nozīmes ceļus ieskaita koplietošanas zemēs saskaņā ar pagasta padomes un ceļu resora kopīgu lēmumu"…

– Nekāda kopīgā lēmuma nav bijis, – uzsver V. Zekunde. – Pašvaldība man to ceļu pārdeva, un 1994. gada lēmums ir nekorekts, jo pagastam nebija tiesību izdot lēmumu, uz kura pamata īpašumtiesības Zemesgrāmatā nostiprina uz citas personas vārda. Tukuma novadam jārisina jautājums par ceļa atsavināšanu likumā noteiktā kārtībā, bet gribu vaicāt – vai man ir tiesības uz taisnīgu tiesu!?

Viens pret ātrbraucēju patvaļu

Paralēli īpašumtiesību strīdam samilzis arī konflikts par ceļa izmantošanu – V. Zekundi tracina ātrbraucēji, kam nospļauties, kādus putekļu mākoņus atstāj aiz sevis. Jau 2003. gadā viņš pārracis ceļu, bet kaimiņi uzstādījuši ultimātu – ja ceļu nenolīdzinās, arī pats netikšot no saimniecības laukā; nācies piekāpties.

Šogad jau pavasarī rakstījis iecirkņa inspektoram iesniegumu par ātruma pārsniedzējiem. Sējas laikā traktori braukuši kā traki, bet viens tāds ar piekabi saceļot putekļus kā desmit vieglās automašīnas! It kā jau ceļazīme "50 km/h" uzlikta, taču – kurš to ievēro?! Ceļu policija, lai gan solīts, patrulēt nebraucot… Kā vēl cīnīties ar patvaļu?

28. aprīlī ar kartupeļu racēja spoli pārracis ceļu pie mājām četrās vietās – iznācis tāds kā "guļošais policists". Vakarā kaimiņš rakumus nolīdzinājis, apmainījušies viedokļiem – nu neko, taču, kad otrā dienā atkal no kaimiņiem viens ātrbraucējs aiznesies, dūša apskrējusies un šoreiz ar lāpstu – trijās vietās ceļu saracis. Nu policists administratīvo sodu izrakstījis, kaimiņi pagastam sūdzējušies, un pagasta pārstāve nākusi skaidrot, kāpēc bojājot pašvaldības ceļu…

– Bet, kur dokuments, ka ceļš pašvaldības!?

V. Zekunde neesot uzklausīts arī Tukuma novada Administratīvās komisijas sēdē – viņam piespriests Ls 100 naudas sods; turklāt, kāds pamanījies sammuļļāt ceļu, un viņam izrakstīts vēl viens administratīvais protokols…

Apstrīdēt lēmumus – tādas tiesības ir

Par to, kā šo situāciju vērtē Tukuma novada dome, vaicājām īpašumlietu speciālistam Viesturam Bērzājam. Lūk, viņa komentārs:

– Ar Vilni Zekundi esam tikušies un par šiem jautājumiem runājuši reizes piecas, kā minimums. Lietas būtība ir tāda, ka pašā sākumā – 1992. gadā, kad viņam tika piešķirtas zemes lietošanas tiesības, neviens nesaprata, kas ir servitūta ceļš, un pagasts kļūdaini to bija nosaucis par servitūta ceļu, ko ļāvis Zekundem izpirkt par sertifikātiem. Vēlāk, 1994. gadā, pagasts bija paziņojis, ka tas ir pašvaldības ceļš, bet, protams, zeme jau bija apstiprināta Zemesgrāmatā. Zekunde neveiksmīgi centās ar pašvaldību noslēgt nomas līgumu, taču gan rajona, gan Zemgales apgabaltiesa viņa prasību noraidīja. Apgrūtinājums ar pašvaldības ceļu nebija noteikts līdz brīdim, kad pagājušajā gadā viņš lauksaimniecības zemēm izstrādāja zemes ierīcības projektu. Šajā vietā pagasts laboja savu kļūdu un noteica zemes gabalam apgrūtinājumu ar pašvaldības autoceļu. Šis apgrūtinājums ir nostiprināts Zemesgrāmatā…

V. Zekunde tagad grib pierādīt, ka pagasts nebija tiesīgs tādu lēmumu pieņemt un Zemes dienests nebija tiesīgs to reģistrēt; vārdu sakot, Zemesgrāmatas ieraksts ir nelikumīgs.

To, cik tas likumīgs vai nelikumīgs, nekomentēšu – skatās tiesībsargājošās iestādes, taču jebkurā gadījumā V. Zekundem ir tiesības apstrīdēt Zemesgrāmatas ierakstus, ceļot prasību Tiesā. Ja viņš to darīs, dome cels pretprasību, ka šo prasību neatzīstam, jo 1991. gadā pieļautā kļūda ir izlabota. Šobrīd situācija ir tāda, ka zemes īpašnieks ir Zekunde, bet inženierbūves – ceļa – īpašnieks ir pašvaldība, bet inženierbūvi bez zemes Zemesgrāmatā nevar iereģistrēt. Tāpēc arī Zekunde Administratīvās komisijas sēdē tika sodīts par pašvaldības īpašuma – inženierbūves – ceļa, bojāšanu. Ņemot vērā, ka ceļš noteikts kā apgrūtinājums, nekustamā īpašuma nodoklis par to nav jāmaksā, un nu viņš piedāvā šos 0,7 ha pirkt pašvaldībai par Ls 25 000! Savu lauksaimniecības zemi pārdeva par nepilniem 2000 Ls/ha, bet 0,7 ha apgrūtinātas zemes – par Ls 25 000…! Tāpēc arī iet uz visām iestādēm un sūdzas, bet nu – tādas ir viņa tiesības…

Mainīt ierakstus Zemesgrāmatā var tikai tiesas ceļā, bet domāju, ka viņš baidās to darīt, jo, saliekot visu pa plauktiņiem, šobrīd ir atjaunota taisnība. Tas bija un ir pašvaldības ceļš – ne uz vienu vai divām mājām, bet nopietns ceļš.