To var darīt jaunībā, kad visa pasaule pie kājām, un to var darīt briedumā, kad otram var dot pieredzi, kad šim darbam ir laiks un iedvesma. Tā ir iespēja redzēt citas zemes, iepazīt daudz jaunu ļaužu, viņu tradīcijas, uz pusgadu vai gadu atvēlot sevi nezināmajam. Tas ir gluži kā mesties uz galvas ledainā ūdenī, pēc tam iznirt un būt apmierinātam ar paveikto. Iespējams, tas arī nozīmē izveidot biedrību, lai kopīgiem spēkiem un, brīvprātīgi strādājot, – padarītu apkārtni, dzīvi labāku un cilvēkus – laimīgākus. Tas ir pavisam vienkārši – darīt labus darbus bez atalgojuma.

5. decembrī ir Starptautiskā Brīvprātīgo diena. Viņu vidū šos svētkus svinēs arī Ieva Upesleja, biedrības «Pozitīvā doma» vadītāja, kas Tukumā aizsaka Eiropas brīvprātīgo darba projektus. Ar viņas palīdzību un zināšanām plašajā pasaulē pabijuši daudzi mūspuses jaunieši, savukārt citu valstu brīvprātīgajiem viņa palīdz te iejusties.

– Kā tu nonāci šajā darbā?

– Kad pēc studijām atnācu uz Tukumu, man nebija darba. Tas ir tipisks stāsts par jauniešiem, kam pēc skolas nav ko darīt; un tad tu vai nu sēdi mājās, vai arī mēģini kaut kur piedalīties. Man bija iespēja iepazīties ar Amerikas Miera korpusa brīvprātīgo Sjūzenu, kas darbojās nevalstisko organizāciju centrā pie Lienes Zērvēnas un Sanitas Rībenas. Viņa bija iesākusi brīvprātīgo darbu slimnīcā un prombraucot aicināja to turpināt. Tieši tai laikā centrs saņēma aicinājumu piedalīties Eiropas Brīvprātīgo darba programmā «Jaunatne», un es iesaistījos. Tas bija 1999. gads, kad sākām šos projektus; tas bija laiks, kad tu nezini, ko dari, bet vienkārši dari. Vēlāk rajona padome sāka maksāt par darbu ar jaunatni. Rakstījām brīvprātīgā darba projektus, un tolaik tā bija gandrīz vai vienīgā iespēja jauniešiem aizbraukt uz ārzemēm, strādāt un redzēt citas valstis.

– Nebija bail viņus palaist ”vienus plašajā pasaulē”?

– Lai arī es daudz ko nezināju un pati vēl mācījos, bail nebija, jo NVO centrā bijām iemācīti īstenot dažādas idejas. Turklāt Eiropas jauniešu darbam ir ļoti stingri nosacījumi – jaunietim “pretī” ir projekts, organizācija, kas viņu uzņem, un Eiropas finansējums. Turklāt… man pats galvenais bija tas, ka varēju nodarboties ar to, kas man patīk un kas ir citiem noderīgi.

Taču, kad 2006. gadā centrs likvidējās, nonācu lielās izvēles priekšā – meklēt darbu vai turpināt iesākto, veidojot savu biedrību. Tai brīdī jutu, ka dzīve tā kā pagriežas… Un radās biedrība «Pozitīva doma» tieši ar tādu pozitīvu domu, lai turpinātu sadarbību ar partneriem brīvprātīgo darbā.

Vairāk lasiet piektdienas, 5. decembra, numurā ŠEIT!