Piektdien, 30. augustā, laikā, kad vairums tukumnieku pastaigu norises ieglabāja kādā attālākā atmiņu plauktā un laidās bezrūpīgā miegā, daļa pilsētnieku klusi izslīdēja no mājām, lai ieslīdētu ne tik klusajā videomākslas un animācijas Pastaigas Nr. 3 performancē «Metasphere» «Baboon Bar» vēlīgajās telpās.

Uzrāpjoties dejukluba 2. stāvā, skopajā gaismā iezīmējās mazskaitlīga cilvēku pulciņa aprises, kuras iekļāva sevī galvenokārt performances veidotājus, bet telpa, vienalga, jau tad bija tik enerģijas un baltas dūmakas piesātināta, ka mūziķim Platonam Buravickim, bruņotam ar vēdekli, nācās izsist sev ceļu pie gaisa. No telpas dibengala nākoša balss pavēstīja, ka kādi performancei vitāli svarīgi cilvēki ir aizkavējušies ceļā (cerams – ne tā kā Ēķa īsfilmā «Ceļojums uz Tukumu», kuras varoņi tā arī neatrada savu mērķi, bet gan vienkārši – pastaigājoties smukajā pilsētā). Viņiem cienīgi ierodoties ar pieklājības rāmjos ieturētu novēlošanos, cilvēku skaits zālē apmēram trīskāršojās. Pēc pasākuma kūrētājas Līgas Lindenbaumas negribīgi sacītās, viņasprāt, jauniešu izklaides vietas formātam neiederīgās uzrunas visu skatieni pielipa milzīgajam “šķīvim“ – skulptūrai/ekrānam pie sienas – un 2013. gada hipnotiskākā pastaiga Tukumā varēja sākties.

Tas, kas neinformētam skatītājam varētu šķist kā kārtējā diskotēka parastā naktsklubā, patiesībā ir jebkura laikmetīga tehnokrāta un, kā izrādās, arī mākslinieka našķis pirms vakariņām. Ārēji ne mazākās pazīmes, kas to varētu apliecināt – audiāli nekas vairāk par minimālistisku ritma kompozīciju ar milzīgu basu piedevu, arī vizuāli ne mazāk askētiska ievirze – punkti, kas, nemainot novietojumu, pulsē, līnijas, trijstūri, tīklojumi, kas deformējas, un, protams, neatņemama dejuklubu atribūtika – starmeši, kas ik pa brīdim (īpaši performances kulminācijā) nekautrējās apdullināt jauniešus, kas kustējās harmoniskā kopsolī. Bet zinātājs jau uzreiz, pirmkārt, atzīmēs ekrāna īpatnības, kas nav klasiskais taisnstūris 4 x 3 vai 16 x 9, bet gan puslodes formāta skulptūra. Bet, ja, tas vēl nešķiet diez ko lielas apbrīnas vērts, jo kā ekrānu, protams, var lietot jebko, pat cilvēka ķermeni, tad, otrkārt, zinātājs steigsies norādīt uz tehnoloģiskajām īpatnībām. Tieši šīs tehnoloģiskās īpatnības ir tās, kas ļauj progresīvi nomainīt jautājumu no ”Kas ir māksla?” uz ”Kad ir māksla?” Māksla šajā gadījumā slēpjas apstāklī, kā izveidojas projicētais attēls. Mūziķis atskaņo skaņdarbu, kas ar attiecīgas programmatūras starpniecību ģenerē attēlu. Attēls nav kaut kas iepriekš paredzams vai pirms tam pieskaņots mūzikai, bet gan rodas šeit un tagad. Protams, zināmi rāmji pastāv, piemēram, Metasphere gadījumā likums bija, ka vizualizācijās tiek izmantoti punkti, līnijas, trijstūri, nevis, piemēram, cipari vai poniji. Neprognozējamais mainīgais lielums bija šo jau iepriekš zināmo elementu kustība, kas atkarīga no mūzikas impulsu radītā algoritma. Tā parasta diskotēka tiek padarīta par neparastu mākslas darbu.

L. Lindenbauma jau savos ievadvārdos pateicās arī «Baboon Bar» par telpām, vienlaikus izsakot šaubas, ka tas patiesībā pat neapjaušot, kādam notikumam izrādījis labvēlību. Spriežot pēc zālē esošo tukumnieku skaita proporcijas attiecībā pret viesiem, «Baboon Bar» nebija vienīgais, kas, iespējams, neapzinājas performances īsto vērtību…

Lai nu kā, bet, noslēdzoties performancei, zvērīgie aplausi un enerģiskā grīdas rībināšana ar kājām kalpoja kā klātesošo visdziļākie cieņas apliecinājumi performances izpildītājiem (Irīna Špičaka, Krišjānis Rijnieks, Platons Buravickis), kuru gandarītās sejas pauda savstarpēju saprašanos ar publiku un iekšēju apmierinātību par padarīto.

Bet vakars ar to nebeidzās, jo «Metasphere» bija tikai kā prelūdija tālāksekojošajai Ivara Grāvleja audiovizuālajai performancei «Party», kas arī – kāda sagadīšanās – izskatījās pēc kārtējās piektdienas vakara diskotēkas. Bet vai tiešām?…

Videomākslas un animācijas Pastaigas Nr. 3 performance «Metasphere» Tukuma klubā «Baboon Bar»: