Romāns Ņikiforovs ir 21 gadu jauns tukumnieks, kurš meklēja laimi ārzemēs. Teju piecu gadu laikā strādājis gan automazgātuvē, gan pārtikas un mūzikas veikalos, gan arī fabrikā. Tā darbu dēļ, klejojot no Anglijas vidus līdz Skotijai un Džērsijai, saprata, ka tomēr nekur nav tik labi kā mājās.

– Kā izlēmāt par šādu soli – braukt strādāt uz ārzemēm?

– Toreiz man bija 17 gadu un bija sava mūzikas grupa, kuras dēļ es aizbraucu. Gribēju iekrāt naudu, lai varētu darboties daudz efektīvāk un iesākt mūziķa karjeru.

– Tev jau drīz būs 22 gadi, diezgan ilgi esi bijis prom.

– Tas bija ar dažādām pauzēm, jo ik pa laikam uz neilgu laiku atgriezos Latvijā, lai tomēr mēģinātu šeit izsisties, bet nesanāca. Pirmoreiz, kad atgriezos un biju nedaudz iekrājis naudu, grupa bija pajukusi bundzinieka dēļ un sāku just, ka arī pārējie grupas dalībnieki pamazām iet savu ceļu. Izveidoju jaunu grupu, sapratu, ka atkal tas viss iet uz riņķi un nekas nav nopietns. Man likās, ka ārzemēs ir lielākas perspektīvas, jo tur ir vairāk grupu un arī cilvēki tur vairāk piesaistīja. Bet nu beigās vienkārši tur strādāju un to, ko vēlējos nedabūju. Sapratu, ka man vienkārši ir jābrauc atpakaļ uz Latviju un jāmēģina viss no gala, pagaidām viss arī sanāk!

– Kā vērtē pavadīto laiku Anglijā?

– Protams pavadītais laiks bija pilns ar piedzīvojumiem un bija interesanti. Domāju, ka teju vai katrs jaunietis, kurš brauktu manā vietā, tur arī paliktu! Tur man ļoti patika, ka ir apmācības, kurās tev profesiju iemāca un vēl maksā par to, ka to iemācies. Arī daudzi man darbā teica “Priekš kam tu tur atgriezies, tev taču te viss bija labi!”. Jā, nauda it kā bija laba, varēju īrēt dzīvokli, katru nedēļas nogali atpūsties, pirkt jaunas drēbes. Tomēr es sapratu, ka ar ģimeni vai draudzeni varētu braukt un dzīvot ārzemēs, bet vienam pašam tur ir pārāk vientuļi, velk atpakaļ uz mājām.

Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 14. augusta, numurā ŠEIT!