Nedēļu pirms «Nordea» maratona Rīgā uzzinājām, ka skrējienā piedalīsies arī Tukuma bērnudārza «Vālodzīte» audzinātāja Līga Lindberga – lieliska kolēģe, māte un vecmāmiņa, kurai šomēnes turklāt apaļa jubileja. Gadus Līgas kundze neafišē, vien pateica, ka 50 sen vairs nav, taču piekrita sarunai par savu lielāko aizraušanos – skriešanu.

– Ko par sevi teikt – esmu Līga, četru bērnu mamma. Bērni jau izauguši – visiem augstākās izglītības un katrs savā dzīvē. Pati vairāk esmu dzīvojusi laukos (esmu džūksteniece) – kad atnācām uz Tukumu, uzcēlām Durbē māju un tā arī šeit dzīvojam un strādājam. Sākumā strādāju Lattelecomā, bet pēc štatu samazināšanas aizgāju uz bērnudārzu par auklīti – paralēli mācījos un izmācījos par audzinātāju.

– Kurā brīdī tad pievērsāties skriešanai?

– Agrāk sportoju vienīgi tik, cik skolas un tehnikuma laikā – nodarbojos ar orientēšanos un riteņbraukšanu. Bet skriet pamudināja vecākais dēls Mareks, kam skriešana ir daļa no veselīga dzīvesveida – viņš ir veģetārietis, un tagad es arī. Pirms deviņiem gadiem atvaļinājuma laikā viņš teica: ”Mammu, kaut kas ir jādara. Tu nezini, kāds ir pacēlums un sajūtas, kad cilvēks skrien!”

Es neko tādu nebiju darījusi – četrus bērnus audzinot, bija tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs… Sākumā nebija viegli – likās, ka es nekad neskriešu. Skrējām pa Dzelzceļa ielu – Mareks pa priekšu, un es aiz viņa. Pēc 500 m bļauju, ka vairs nevaru – nevaru paskriet, un viss! Viņš tik nosaka: ”Skrien, cik tu vari, es skriešu tālāk savu distanci.” Nodomāju – nemūžam vairs neskriešu, skrien, ja tev vajag!

Tālāk interviju lasiet piektdienas, 30. maija, laikrakstā ŠEIT!