Tukumnieks Leons Stiprais – pensionēts Latvijas Bruņoto spēku mediķis Tukumā vairāk ir viesis, jo savu dzīvi dala starp Somiju un Latviju. Somijā dzīvo viņa ģimene, bet atgriezties dzimtajā pilsētā mudina piederības sajūta. Zinot, ka Leons labprāt publicējas un ir dažādu fotostāstu autors, aicinājām viņu uz sarunu par Somiju un to pieredzi, kas gūta svešumā.

Leons Stiprais:

– Par to, ka nokļuvu Somijā, jāsaka ”paldies” Imigrācijas dienestam – 90. gados bija ļoti pacelts nacionālais jautājums un to kā jauktā ģimene arī ļoti asi izjutām – sieva pazaudēja darbu un viņai atteica pastāvīgās uzturēšanās atļauju, lai gan Latvijā ir dzimuši mūsu bērni. Bija strīds līdz pat tiesu darbiem, un sieva to uztvēra kā lielu apvainojumu, jo ir somiete, bet somi, kā zināms, ir lepna un spītīga tauta. Tas sakrita ar laiku, kad Somijā izdeva Repatriācijas likumu – somi tautiešus aicināja atgriezties dzimtenē, solot dzīvokli un visu veidu sociālo atbalstu. Sieva ņēma un aizbrauca kopā ar bērniem, bet es, būdams  patriots, paliku. Man bija tāds uzskats, ka esmu šeit vajadzīgs… Un tā turpinu braukāt – brīžam esmu Somijā, brīžam – Latvijā…

Sieva uzreiz dabūja dzīvokli, bet no pabalsta dzīvo vēl šodien; tagad viņa strādā sabiedrisko darbu – kā pie mums ”simtlatnieki”, tikai Somijā par to saņem deviņus eiro dienā. Bērniem pārcelšanās uz Somiju bija šoks, jo īpaši meitai, kurai 7. klasē bija jāturpina mācības somu skolā; tur nevarēja būt runa par latviešu vai krievu valodu – tāds jautājums pat netika apspriests… Par laimi, meita ir tendēta uz valodām – apmēram gada laikā iejutās vidē, tomēr, lai cik labs tu nebūtu, tur vienmēr būsi svešais. Protams, tas negatīvi iespaido – meita pārtrauca mācības augstskolā un tagad cīnās jaunā profesijā, bet dēls pārliecinājās, kā strādā ierēdniecība. Somijā neatzina viņa ārsta palīga diplomu – Latvijā valdības līmenī solīja jautājumu risināt, bet līdz šai dienai nekas nav nokārtots… Nu, pēc divu gadu studijām par jaunāko mediķi un daudziem darba gadiem par paramediķi, viņš beidzot iziet divu gadu praksi, kas ļaus iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību Somijā. Ir daudz zaudēts materiāli un morāli. Zudusi uzticība Latvijas varas elitei.

– Somijai tagad ir finansiālas grūtības – savulaik tā bija Eiropas valstu pirmajā desmitniekā, bet nu labklājības līmenis strauji nokrities, jo jāglābj no bankrota Grieķija, Portugāle, Spānija… Šī situācija mainījusi attieksmi pret krieviem – viņi ir lielākie somu kaimiņi. Slēpts ienaids pēc somu-krievu kara (1939-1945) bija visu laiku, taču – ar kaimiņu jāsadzīvo… Arī latviešiem tas jāsaprot, ka nedrīkst orientēties tikai uz vienu pusi. Somi pēc Ziemas kara bija spiesti orientēties uz austrumiem un maksāt kontribūciju. Kad Krievijā sākās krīze, arī Somiju pārņēma sabrukums – krīze gandrīz, kā pie mums, bet, redz, somi jau 1918. gadā piedzīvoja sociālo sprādzienu. Pilsoņu karš bija ļoti asiņains – Mannerheims Marksa ideju pārņemtos nežēlīgi apspieda; bija daudz upuru arī inteliģences vidū, un somi par to joprojām nelabprāt runā – pateicoties šai pieredzei, sociālie jautājumi ir viņu karstais kartupelis. Neraugoties uz to, ka valsts šobrīd ir krīzē, viņi ļoti piestrādā, lai mazinātu sociālo spriedzi. Ja ir valsts svētki, tad tie ir svētki visiem – sākot no pieņemšanas prezidenta pilī un beidzot ar zupas virtuvēm teju katrā ielā. Ja priecājas, tad visi.  Pat visi veikali ir slēgti. Viņi negrib sociālo sprādzienu. Bet politiķi Latvijā to nav sapratuši – tautas neapmierinātība aug (un tam ir pamatoti iemesli); vajag tikai mazu palīdzību no austrumiem, un te var iet vaļā… Tas ir jautājums arī par mūsu valsts pastāvēšanu un brīvību. Tas būtu izdevīgi arī ieroču tirgoņiem, kas sapratuši, ka ar masu iznīcināšanas ieročiem nevar pelnīt. Jau 80. gados tika izskaitļots, ka atomkarš nozīmētu civilizācijas beigas, toties mikrokariņi – cita lieta! Ne no šā, ne no tā tie veļas pāri Āfrikai un Arābu valstīm un izaug no rūgtās pagātnes, nacionāla naida kurināšanas un lielo reliģiju pretnostatījuma. Tas ir izdevīgs arī narkotiku, cilvēku, iekšējo orgānu un bērnu tirgoņiem. Tas viss kaut kā tiek izmantots…

Visu interviju ar Leonu Stipro lasiet piektdienas, 6. novembra, laikrakstā ŠEIT!