10. maija Māmiņdienas noskaņās uz sarunu aicinājām bijušo tukumnieku – Atmodas laika aktīvistu, šobrīd «LTV» komunikācijas vadītāju Klāvu Radziņu, kurš mātes – Dainas Radziņas piemiņai Vītolu fondā izveidojis stipendiju studēt gribošiem Tukuma puses jauniešiem. Par to, kas mātes un dēla attiecības darījis tik īpašas, tad arī būs šis stāsts.

Klāvs Radziņš:

– Ja cilvēki, kas nav pazinuši Dainu Radziņu, man jautā: «Kas ir tas, kāpēc viņu uzskati par īpašu cilvēku?», tad viena no būtiskākajām lietām, ko tagad, būdams tēvs, vēl jo vairāk saprotu, ir viņas attieksme pret mani ļoti sarežģītā laikā. Es biju gana sarežģīts jaunietis – man ļoti ātri likās, ka esmu pieaudzis un man ir tiesības dzīvot savu dzīvi. 80. gadu beigās biju klāt Tautas frontes dibināšanas šūpulī; tolaik izveidoju vienīgo jauniešu organizāciju Tukumā (ja neskaita komjaunatni un Progresa Savienību, ar ko man bija labas un pozitīvas attiecības). Tas bija laiks, kurš mūs darīja patstāvīgākus un vienā brīdī – 15 gadu vecumā – es aizgāju no mājām. Sastrīdējāmies – kā mani jaunieši saka – ar faitiem – daudzām vārdu apmaiņām, skaļām, histēriskām un smagām sarunām par to, ka “mammu es vairs neesmu bērns!!!” Nebija runas par to – iet vai neiet uz skolu; runa bija par lietām, ko, domājot par manu drošību, mamma neļāva darīt. Viņa teica, lai nebraucu uz Enguri pie ārsta Mārtiņa Āboliņa, jo tur taču viss kas var notikties! Tolaik Mārtiņš Āboliņš bija viens no grupas «Helsinki 86» veidotājiem un savā ziņā mans pirmais ideoloģiskais skolotājs, bet viņu jau novēroja Drošības komitejas cilvēki. Man veidojās pasaules uzskats, kas disharmonēja ar mammas vēlmi pasargāt mani no visām iespējamām likstām… Tā mēs izšķīrāmies, un 16 gadu vecumā sāku strādāt Tukuma muzejā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, šķiroju fondus un paralēli mācījos.

Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 8. maija, numurā ŠEIT!