100 dienas – tieši tik daudz 12. Saeimas deputāta amatā aizvadījis bijušais Tukuma novada domes priekšsēdētājs Juris Šulcs. Lai gan 17 gadus pašvaldības vadītāja amatā nevar salīdzināt ar trim mēnešiem Saeimā, runājot Satversmes vārdiem, tieši tagad viņam uzticēta vislielākā vara valstī – tautas priekšstāvja pienākumi.

Turpinot tradīciju, arī Juri Šulcu izvaicājām par 100 pirmajām jaunajā amatā pavadītajām dienām, par gaidām, cerībām un atklāsmēm. Turklāt mūsu saruna notika visai zīmīgā datumā – piektdienā un 13. Savukārt šis raksts salikšanai tiem nodots vēl zīmīgākā dienā – 16. februārī, kad bijušajam Tukuma domes priekšsēdētājam aprit apaļi 60 gadi. Apsveicam!

– Kad kaut kas jauns sākas, ir kādas gaidas, cerības… Vai, ieraugot, kas lācītim – ar to domājot Saeimu, vēderā, bija kādi pārsteigumi?

– Principā milzīgu pārsteigumu nebija, jo tā nav tā vide, ar kuru nebūtu bijis iepriekš jāsaskaras, jo ļoti daudz [līdzīgu] lietu, arī pašvaldībā strādājot, bija. Piemēram, jāiesniedz priekšlikumi normatīvajiem dokumentiem. Otrkārt, pārsteiguma nebija, jo salīdzinoši ļoti daudzi deputāti, kas 12. Saeimā ir ievēlēti, man ir pazīstami. Brīžiem pat jūtos kā vecajā darbā, ka nekas nav mainījies, jo pašvaldību darba apakškomisijā (Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Pašvaldību sistēmas pilnveidošanas apakškomisija. – Red.) vismaz seši deputāti no desmit ir bijušie pašvaldību vadītāji. Treškārt, tāpat kā pašvaldībā, arī Saeimā ievēlētajiem deputātiem ir jādarbojas komisijās, un es pats vēlējos darboties valsts un pašvaldību komisijā (Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā. – Red.). Tā ir iespēja strādāt ar to jautājumu loku, ko iepriekš, ir iespējams risināt vai turpināt risināt tos jautājumus, kurus nevarēju atrisināt, strādādams pašvaldībā. Par pārsteigumiem?… Brīžiem diezgan neauglīgas, manā skatījumā, un populistiskas ir debates no tribīnes, tādas, ko varētu raksturot ar vienu pazīmi – ka deputātam jābūt redzamam, ka tribīne ir vajadzīga, lai redzētu deputātu runājam, lai zinātu, ka viņš kā politiķis nav miris…

– Nu radio jau jūs translē, televīzija raida…

– Translē, bet šāda attieksme vienalga man un diezgan daudziem izraisa smaidu. Bet tā ir lielās politikas pazīme.

Interesantais vai patīkamais… Ja šo darbu salīdzinām ar darbu pašvaldībā, kur bija jāstrādā 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā, tad šis darbs ir nedaudz brīvāks, bet es neteiktu, ka man nav, ko darīt. Cita lieta – ir jāskatās, kā tu pats attiecies pret tiem jautājumiem, kas tiek skatīti – vai ej uz Saeimas plenārsēdi, lai paskatītos – ir priekšā zaļā kartiņa ar balsojumu “par” vai sarkanā kartiņa ar balsojumu “pret”, tātad ir zināms, kura poga ir jāspiež, vai arī iedziļinies tajos jautājumos, ko Saeima izskata. Esmu vairākiem likumprojektiem referents, tas nozīmē, ka ar šiem dokumentiem jāstrādā daudz vairāk.

Tālāk lasiet laikraksta otrdienas, 17. februāra, numurā ŠEIT!