Guna Roze:

– Atgriežoties no Ukrainas austrumiem, nav šaubu, ka mēs Latvijā un Tukumā dzīvojam Leiputrijā. Un, ja kāds čīkst un zūdās, tad spļauj sejā pats sev. Tomēr, arī salīdzinot sevi ar sliktāko piemēru, varam atrast motivāciju attīstīties pašiem. Tas attiecas arī uz pašvaldību darbu.

Graša vērts remdens žurnālists, kurš nav gatavs “gulties zem tanka”. Apmēram tādu atziņu sevī pieķēru, kad septembrī saņēmu piedāvājumu kā pašvaldību vēlēšanu novērotājam 25. oktobrī doties uz Ukrainu. Uz valsti, kur de iure tikko beidzies karš, bet de facto turpina šaut. Mani kā sievieti grasījās sūtīt uz drošāko zonu – uz Obuhivu – pilsētu 50 kilometrus no Kijevas, kur biju pirms trīs gadiem, un savos iespaidos dalījos ar «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» lasītājiem. Toreiz, oktobrī, ģimenes apstākļu dēļ neaizbraucu un pat nopriecājos, ka man ir attaisnojošs iemesls neizaicināt likteni. Bet – kas tev deva!? Milzīgās valsts 11 vēlēšanu apgabalos izsludināja atkārtotas vēlēšanas, jo neviens no kandidātiem nebija ieguvis nepieciešamo 51% vēlētāju uzticības minimumu…

Uz Ukrainu devos novembra vidū – vairs nebija iemeslu teikt “es nevaru”. Bet ne vairs uz Obuhivu, jo tur bez starpgadījumiem tika ievēlēts jau esošais mērs, ar kuru pirms trīs gadiem neklātienē iepazīstināju arī šī laikraksta lasītājus. Tagad man kopā ar Imantu Liepiņu būšot jādodas uz Ukrainas austrumiem. Aiz trejdeviņiem kalniem, trejdeviņām stepēm tālu prom no Kijevas (vairāk nekā 700 km), uz Zaporižjas apgabala pilsētu Berdjansku pašā Azovas jūras krastā. Uz tuvāko mierpilsētu ārpus Doņeckas kara zonas, – tikai 83 km no frontes uz vienu pusi, un apmēram tikpat no Krimas uz otru…

Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 4. decembra, numurā ŠEIT!