Ir parasts augusta piektdienas rīts. Pie Tukuma Raiņa ģimnāzijas lielajām durvīm reibinoši smaržo flokši un paklusām stāsta, ka pēc nedēļas un dažām dienām te garām skries bērni un žiglā solī ies skolotāji, jo jaunais mācību gads būs sācies. Taču pirms trim mēnešiem tepat, zem lielajiem ozoliem, lietum gāžot kā ar spaiņiem, skanēja iepriekšējā mācību gada pēdējais zvans, kurā ģimnāzijas direktore Gunta Aumale teica, ka līdzīgi kā divpadsmitajiem, tā arī viņai tas šajā skolā ir pēdējais. Droši vien tam daudzi nenoticēja… Toreiz norunājām par to runāt tad…, kad īstais brīdis pienāks. Un nu tas ir pienācis – šī gada 31. augusts būs direktores pēdējā darba diena Tukuma Raiņa ģimnāzijā.

Tā bija zvaigžņu stunda

– Intervijā pirms septiņiem gadiem mūsu laikrakstā jūs teicāt, ka ”pa lielam” jums dzīvē ir kolosāli veicies. Joprojām domājat tāpat?

– (Smejas.) Jā… Zināt, es ļoti pragmatiski izturos pret jēdzienu “apbalvojumi”. (Šovasar Tukuma svētku laikā Guntai Aumalei tika pasniegts pašvaldības augstākais apbalvojums – Tukuma novada Goda pilsoņa Cildinājuma raksts. – Red.) Godīgi sakot, man par to bija bažas, jo nejutos šo apbalvojumu īsti pelnījusi; to pelnījuši tādi cilvēki, kā Rasma Valdmane, kā Ludmila Reimate – skolotāji, kas iziet pasaulē. Bet, kad tas notika un kad paskatījos uz savu skolu, kas bija kājās piecēlusies… Tai brīdi man likās, ka tie kreņķi, kas ir bijuši, nav bijuši. Ka šī ir zvaigžņu stunda!

Vairāk lasiet ceturtdienas, 27. augusta, numurā ŠEIT!