Kad 2004. gadā Tukuma Raiņa ģimnāzijas 12. klases absolvents Edgars Jēčs no pasaules olimpiādes bioloģijā un ķīmijā atveda bronzas medaļas, viņš bija neziņā, kur iesniegt dokumentus – Latvijas Universitātē vai Rīgas Tehniskajā universitātē, lai gan līdz izšķirošajam mirklim bija palikusi tikai diena. Par to visu toreiz runājām intervijā.

Ir pagājuši 12 gadi, un Edgars savu sapni par ķīmiju nu jau pēcdoktorantūras programmā īsteno tālajā Amerikā, kur viņš mācās un strādā ar studentiem jau deviņus gadus. Par to, kā šajos gados klājies, kāda “visu sapņu zeme Amerika” ir realitātē, runājāmies viņa mammas mājās Tukumā, kur Edgars kopā ar sievu ciemojās pēc piecu gadu prombūtnes.

– Tolaik, 2004. gadā, medaļas pasaules olimpiādē bija milzīgs panākums. Kurā brīdī sapratāt, ka šis panākums palīdz atvērt durvis uz pasauli?

– Man liekas, ka svarīgākais bija tas, ka vienā brīdī radās ticība sev. Pati pirmā olimpiāde bija matemātikā – toreiz mācījos Zemītes pamatskolas 4. klasē un olimpiādē ieguvu atzinību. Pēc tam 8. klasē ieguvu 1. vietu bioloģijas olimpiādē, bet tad 9. klasē nāca valsts olimpiāde, kas bija kaut kas jauns, tur bija daudz stresa un šķita nesasniedzami valstī iekļūt pirmajā trijniekā… Bet, kad aizgāju mācīties uz Raiņiem  (Tukuma Raiņa ģimnāzija. – Red.), kopā ar skolotājām Ludmilu Reimati un Maiju Skuju sākām pieskarties pasaules olimpiādes uzdevumiem.

– Skolēnam no lauku skolas iet uz pilsētas skolu noteikti bija mazs varoņdarbs?

– Kad iestājos 10. klasē, tā attieksme bija tāda, ka jāstrādā ir tik daudz, cik vien daudz var. Kādi trīs mēneši pagāja, kamēr iejutos. Bet tad bija pirmie pārbaudījumi, kuros saņēmu labas atzīmes – varēju salīdzināt sevi ar skolas līmeni un sapratu, ka šajā līmenī varu noturēties.

– Kāds secinājums radies par studijām un studēšanu ASV?

– Kad es mācīju bakalaura studentus, varēju salīdzināt, kāds ir līmenis tur un Latvijā. Man šķiet, ka Amerikā viss ir nedaudz vienkāršāk; mācību darbs tiek bāzēts uz izskaidrošanu un pamatlietām, kuras var lietot jebkurā situācijā. Latvijā vairāk ir jāmācās atcerēties, bet Amerikā – izprast. Protams, es nedomāju, ka, paliekot šeit, būtu daudz zaudējis, jo RTU ir labi pasniedzēji, bet biju izlēmis, ka, paliekot Amerikā, iegūtu labu pieredzi pats sev.

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 1. jūlija, numurā ŠEIT!