Laikraksta iepriekšējā publikācijā «Tukuma slimnīcu neslēgs. Pagaidām…» Tukuma novada domes priekšsēdētājs Juris Šulcs izteica viedokli, ka lielā mērā slimnīcas problēmās vainojami ģimenes ārsti, jo tieši viņu dēļ slimnīca pārpildīta. Ģimenes ārsti savlaicīgi neārstējot savus pacientus, un līdz ar to slimnieki – ar smagām un ielaistām diagnozēm – nonāk slimnīcā un tērē slimnīcas līdzekļus. Bet ģimenes ārsti tādējādi savu budžetu ietaupa. Pēc šīs publikācijas uzklausījām gan vairākus lasītājus, gan arī ārstus, kas kategoriski iebilst J. Šulca izteiktajam viedoklim.

Dara, kā var, vai – kā vajag?

Zvanītāji lielākoties nevainoja ne slimnīcas, ne ģimenes ārstus, bet gan esošo sociālo situāciju… Visbiežāk, īpaši laukos, esot tā: ģimenes ārsts tālu, sabiedriskās satiksmes, lai nokļūtu pie ģimenes ārsta, praktiski nav un tā ir dārga. Arī naudas zālēm, ko ārsts izraksta, naudas pietrūkst. Tad nu cilvēks līdz pēdējam ciešas, cer, ka tiks ar dažādām ligām saviem spēkiem galā, ka varbūt slimība pāries pati… Un tad nu tā iznāk, ka labākajā gadījumā viss beidzas ar neatliekamās palīdzības izsaukumu un slimnīcu. Un ir jau vēl gadījumi, kad slimnīcā pieprasītās samaksas dēļ slimnieks ar pēdējiem spēkiem nokļūst pie aptiekas durvīm, kur arī saļimst… Nu, kāds tur vairs ģimenes ārsts?! Saka jau, ka bagātais dara kā vajag, bet nabagais kā var…

Iedzīvotāju stāstīto papildināja arī ģimenes ārsti.

Dienas stacionārs situāciju neatrisina

Ģimenes ārste Gunta Balode:

– Ar manu nosūtījumu slimnīcā ievietoti vien daži pacienti, kuriem tas patiešam ir bijis nepieciešams. Pārējie ārstējas privātpraksē, turklāt mūsu praksē iespējams saņemt arī nepieciešamās injekcijas un sistēmas tāpat, kā tas būtu dienas stacionārā. Bet ir cilvēki, kuriem ir ielaistas slimības, kuri kaut kādu iemeslu dēļ uz pieņemšanu nenāk un nesauc arī ārstu mājās. Es par tiem nevaru iepriekš uzzināt un viņus atrast. Tikai tad, kad slimnieks jau ir kritiskā stāvokli, piederīgie sauc neatliekamo medicīnisko palīdzību un tad gan šo cilvēku ievieto uzreiz slimnīcā. Manuprāt, lielais slimnieku pieplūdums ir arī tāpēc, ka slimniekus ieved ne tikai no bijušā Tukuma rajona, bet arī no Talsu rajona.

Negribētu arī akmeni mest neatliekamās palīdzības mediķu dārziņā, ka viņi to vien tik dara, kā ved pacientus uz slimnīcu, neko neizvērtējot. Mums ir pietiekami laba sadarbība, zinu gadījumus, kur viņi stundu un vairāk ir vērojuši un vērtējuši pacienta stāvokli, lai noteiktu, vai viņš vedams uz slimnīcu, vai pietiek, ja viņam sniedz palīdzību un cilvēks var turpināt ārstēties pie manis.

Uzskatu, ka arī neatliekamās palīdzības mediķi strādā atbildīgi. Pieredze rāda, ka pēdējā laikā tie slimnieki, kas iekārtojušies slimnīcās Rīgā, gaida sešas un vairāk stundas, līdz nokļūst palātā… Šīs rindas nedrīkstētu pataisīt vēl garākas. Nav jau tā, ka Rīgas mediķi nestrādā un tīšām vilcinās, bet slimnieku ir tik daudz, ka viņi nevar pagūt un veidojas rinda. Manuprāt, pamatā ir finansiālās problēmas, jo cilvēkiem nav naudas par ko nopirkt zāles, iziet procedūras, tāpēc ārstēšanās tiek atlikta. Tagad runā par to, ka iekārtos dienas stacionārus. Labi, lai tā būtu. Plaušu karsoni pašlaik sekmīgi var ārstēt arī mājās, bet uz procedūrām ir jānāk. Un tad ir tā: plaušu karsoņa slimnieks atbrauc no laukiem, saņem procedūras un piecas stundas gaida autobusu…. Ir jau rajonā arī tādas vietas, kur pat autobusu satiksmes tikpat kā nav… Uzskatu, ka slimnīcas slēgšana varētu atrisināt finansiālas problēmas budžetā, bet pacientu situācija kļūs vēl bezcerīgāka.

Pat zāles jānopērk…

Ģimenes ārste Vija Zvaigzneskalne:

– Man ir divas prakses vietas ar ārstu palīgiem, kuri nepieciešamības gadījumā veic arī slimnieku mājas aprūpi. Ja šie slimnieki tiktu ievietoti slimnīcā, tad gultasvietu skaits ievērojami palielinātos. Tāpēc Šulca kunga apgalvojumam nepiekrītu. Diemžēl ir gadījumi, kad cilvēki pie ģimenes ārsta atnāk ar ļoti ielaistām slimībā, piemēram, pneimoniju jau ļoti smagā formā, un tad es nevaru šo cilvēku neievietot slimnīcā.

Mums – ģimenes ārstiem – ir līgumi ar Valsts Norēķinu centru un katru gadu tiek izvērtēts, cik hronisku pacientu ir gulējuši slimnīcā, un nākošajā gadā par tik tiek samazināts ģimenes ārsta finansējums. Tādējādi šīs lietas tiek kontrolētas.

Faktiski ir tā, ka nereti cilvēkam ģimenes ārsts ir pēdēja vieta, pie kā atnākt, un tad mēs cenšamies ārstēt, kā vien varam; ir bijis tā, ka es rakstu zāles un jau pasaku, cik apmēram tās maksās, un jau redzu, ka pacients tās nenopirks, ka viņam nav naudas. Notiek visādi, dažam, kur es redzu, ka zāles ļoti nepieciešamas un citu variantu nav, es to zāļu tāfelīti vienkārši uzdāvinu…

Ne vainas, bet kopīgs risinājums jāmeklē

Ģimenes ārste Inese Petrova:

– Te jau vairāk būtu jārunā par sistēmu. Saka, ka ģimenes ārsts ir nepieejams. Mums valstī ģimenes ārstu trūkst. Pašlaik ģimenes ārstiem ir 2300 līdz 2500 pacientu, kas ir ļoti liela slodze, bet vajadzētu ne vairāk kā 1800 līdz 2000. Tad ģimenes ārsts būtu pieejamāks. Profilaktisko pasākumu nav gandrīz nekādu. Vai tagad, kad valstī parādās atkal tuberkuloze, nevajadzētu profilaksē iekļaut rentgena izmeklējumus? Cilvēki novilcinās iet pie ģimenes ārsta tāpēc, ka viņiem nav naudas. Kādam pacientam bija problēmas ar cukuru, viņš nerādās divus gadus, un es viņam sūtu zīmīti, lai taču nāk pie ārsta. Un tas nav tāds vienīgais gadījums. Kaut gan es zinu, ka viņš vairās tāpēc, ka nevar visus izmeklējumus samaksāt. Daudzi cilvēki finansiāli nav spējīgi iziet nepieciešamās profilaktiskās apskates. Man, piemēram, ir pacienti Zentenē. No Zentenes tikai ceturtdien no rīta ar autobusu var atbraukt uz Tukumu un pēc tam 15.00 aizbraukt atpakaļ. Es speciāli atstāju brīvas pieraksta vietas ceturtdienā, lai rezervētu iespēju Zentenes slimniekiem… Pašlaik vairs nav iespējams veikt brukas gadījumā operāciju slimnīcā – limiti izsmelti, tad nu cilvēkam ir jāgaida, kad būs nepieciešama neatliekamā palīdzība, kas valstij izmaksā vairāk. Ja Tukuma slimnīcu slēgs, tad kā, piemēram, sniegs palīdzību astoņdesmitgadīgam cilvēkam, kam ir insults? Kā viņu uz Rīgu aizvedīs un vai viņš maz to izturēs? Cik tas maksās? Piederīgie labākā gadījumā cilvēku uz Rīgu aizvedīs un atvedīs, bet no laukiem slimnīcā neviens nespēs aizbraukt viņu apmeklēt. Vajadzētu arī drusku par to, kā cilvēki jūtas, padomāt. Pašlaik nekādas rehabilitācija netiek sniegta cilvēkiem pēc insulta. Gan mediķiem, gan pašvaldībai un citām atbildīgām iestādēm, manuprāt, jārunā par to, kā turpmāk dzīvosim un strādāsim. Nevar tikai viens uz otru novelt vainu, bet gan kopīgi ir jāmeklē risinājums.