– Pagājušā gada rudenī Veselības ministrija nāca klajā ar informatīvo ziņojumu par izmaiņām slimnīcu darbībā, kurā runā par stacionāriem ar skaidri definētiem pakalpojumiem. Tātad – kāda ir mūsu situācija?

 – Mums ir teikts, ka slimnīcas ciet nevērs, bet varbūt kaut kas var mainīties pakalpojumos, tomēr šādu sarunu ar ministriju arvien vēl gaidām, jo tika solīta saruna par Veselības inspekcijas pārbaudēm, kas notika pagājušā gada rudenī un kurā tika vērtēts reālais pacientu skaits, nodrošinājums ar mediķiem un iekārtām. Tātad – tikai pārbaudīts, vai neesam samelojušies par pacientu skaitu un medicīniskajām tehnoloģijām. Mēs bijām pirmā slimnīca, kurā šī desmit cilvēku pārbaude notika, un atzinums bija, ka viss ir kārtībā.

– Runājot par speciālistiem, atbilstoši 2. līmenim, jums jānodrošina diennakts palīdzība obligātajos profilos – ķirurģijā un terapijā, kā arī neiroloģijā, taču mēs zinām, ka šī palīdzība netiek nodrošināta, tāpat kā, piemēram, traumatoloģija. Un kāda tad varētu būt slimnīca, kurā nevienu kaut kādā veidā traumētu slimnīcu neārstē?…

– Mēs paši šo nodaļu dēvējam par neiroloģijas nodaļu, bet pēc būtības tā ir hronisko slimību un neiroloģijas nodaļa. Ir jāatšķir, ka lielajās pilsētās ir izveidotas insulta vienības, kurās palīdzība tiek sniegta četru stundu laikā, bet pie mums bieži vien nonāk cilvēki, kam šis laiks ir pāri un kam ir vajadzīga ārstēšana.

– Tomēr cilvēkiem nav skaidrs, kāpēc, piemēram, arī dienā ar galvas reiboni vai galvas sasitumu ”ātrie” pacientus ved uz Jelgavu un saka, ka Tukums nemaz nav sarakstā… Līdz šim rakstījām, ka neirologs var sniegt konstultāciju, bet Neatliekamajā palīdzībā saka, ka Tukuma slimnīca nav viņu sarakstā, tāpēc visus pacientus ar neiroloģiskām sūdzībām ved uz citām slimnīcām.

– Nodaļā uz vietas ārsts ir divas reizes nedēļā – mūs konsultē daktere Sevčuka, daktere Kaminska ir ārstējošais ārsts un, ja nepieciešams, konsultācijas sniedz arī neiroloģe Bāliņa-Tretjakova, ar kuru par to ir noslēgts līgums. Bet mums kā otrā līmeņa slimnīcai nav tāda nosacījuma, ka neirologam jābūt obligāti. Bet, kas attiecas uz to, kuru pacientu kur ved, šos lēmumus pieņem NMP dienests pēc apstiprinātā katastrofu medicīnas plāna. Arī pie mums ieved pacientus, kam patiesībā būtu jānonāk citā slimnīcā, bet aizved prom tos, kurus varētu atstāt šeit.

– Ir gan nācies dzirdēt, ka slimnīcas nepatiesi norāda, kādus pacientus tās var vai nevar pieņemt…

– Mēs esam godīgi norādījuši, ko mēs varam izdarīt un ko mēs nevaram. Mūs arī jau minētajā Veselības inspekcijas pārbaudē uzslavēja, ka esam godīgi katastrofu medicīnas plānā norādījuši savas iespējas jeb to, ko varam vai nevaram.

– Piemēram?

– Mēs nevaram darīt neko tādu, kas varētu kaitēt pacientam. Tas attiecas uz bērnu ķirurģiju vai, piemēram, uz to pašu neiroloģiju. Protams, par to varētu būt diskusijas – vai mēs to varam, vai nevaram darīt, bet mediķi pateiks, ka, ievedot pie mums pacientu ar šķietami vienkāršu diagnozi, izmeklējot var izrādīties daudz nopietnāka problēma, kam vajadzīga speciālista klātbūtne un nopietni izmeklējumi. Bet, lai varētu pacientu aizvest uz augstāka līmeņa slimnīcu, ir lielas problēmas, taču laiks iet. Tas nav vienkāršs jautājums.

– Jums ir problēmas arī ar traumatologu.

– Jā, mums nodaļā ārsta slimības dēļ traumatologa nav, ir tikai amulatorajā pieņemšanā. Politraumas un smagākus gadījumus NMP dienests ved projām neatliekamā kārtā, bet plānveida operācijas nenotiek.

– Ko domājat darīt?

– Varam tikai lūgties kādu ārstu palīdzēt, bet ceram, ka dakteris iznāks darbā. Lai noturētu šo profilu līmenī, šobrīd dežūras varam salikt, bet viegli tas nav.

– Trūkst arī anesteziologu…

– Anestezioloģija arī ir viena no sāpju lietām, bet to risinām. Mācām savu speciālistu.

Ar interviju pilnā apjomā var iepazīties otrdienas, 21. janvāra, laikrakstā ŠEIT=>