Otrdien Tukuma novada skolu direktoru sanāksmē kļuva zināms, ka finansējuma samazinājuma dēļ no 1. septembra darbu neuzsāks Lestenes pamatskola. Līdzīgā finansiālajā situācijā ir arī Praviņu, Jaunsātu un Sēmes pamatskola.

Cita risinājuma nav?…

Kā rāda skaitļi, pagājušā gada septembrī novada skolu skolotājiem piešķirtas 584 likmes, bet šogad – 474, savukārt administrācijai (direktoram, vietniekiem, logopēdam, psihologam, bibliotekāram, pulciņiem) 110 likmju vietā – 57. Samazinājies arī skolēnu skaits: pērn bijuši 4319, bet šogad plānoti 4182 audzēkņi. Tā kā skolas finansējumu saņem pēc principa – nauda seko skolēnam, tieši bērnu skaits nosaka skolu izdzīvošanas iespējas. Tas arī nosaka nākotnes modeli izglītībā – jo lielāka skola, jo labāk. Tam kategoriski iebilst mazo skolu pedagogi, taču risinājuma, kā pastāvēt mazai skolai bez pašvaldības atbalsta, nav.

Daudzi vecāki raudāja…

Tā ar asarām acīs par notikušo saka Lestenes pamatskolas direktore Dzintra Mahoņina-Mahina, piebilstot, ka citas izejas nav:

– Esmu skolā nostrādājusi 40 gadus, viss kolektīvs centīgi strādājis, esam cīnījušies līdz galam, taču apzināmies, ka nevaram mānīt bērnus, vecākus un paši sevi. Ja skola nevar nodrošināt nepieciešamo stundu skaitu un vecāki nevēlas, lai bērni mācītos apvienotās klasēs, tā nevar pastāvēt. Kamēr nebija zināmi precīzi skaitļi un kamēr ministrija nebija pateikusi, kā būs, mēs par to nerunājām, jo nevar izplatīt melīgu informāciju. Tiklīdz informācija bija, vispirms sasaucām skolotājus. Kopīgais viedoklis – nav ko turpināt agoniju, kura varētu ilgt, augstākais, līdz jaunajam gadam. Un sasaucām vecāku sapulci.

– Ko vecāki teica?

– Daudzi bija neapmierināti un teica, ka vispār bērnus skolā nelaidīs; citi – ka izprot situāciju un domās par citu skolu. Smagi bija Aizstrautnieku bērniem (skolā mācījās 18 bērni no kādreizējā Dobeles rajona Aizstrautniekiem. No septembra viņi mācīsies savā pašvaldībā. – Red.), kam šeit ļoti patika. Vecāki dusmojas, ka valsts savu finansiālo situāciju cenšas risināt uz bērnu rēķina. Tas jāapzinās arī izglītības ministrei, ka patiesībā, samazinot finansējumu, daudzi bērnu likteņi, ģimenes būs sagrautas. Tiešām pieļauju, ka daudzi bērni uz skolu neaizies, jo zinu, kāda ir vecāku rocība. Daudzi vecāki sapulcē raudāja.

– Cik likmes jūsu skolai pietrūkst?

– Rudenī pamatskolai vēl bija 23 likmes, bet tagad tikai 8,56, ar tām nemaz nevaru skolu atvērt. Lai nodrošinātu mācību plāna izpildi, vajag 13. Bet lauku skolai ar mācību plānu vien nepietiek – bērniem vajag gan dejot, gan dziedāt un visu ko citu; viņam vajag pagarinātās dienas grupu, konsultācijas.

Saprotam, kas notiek ar ciemu, ja tajā nav skolas…

– Varbūt varēja saglabāt sākumskolu?

– Nebija iespēju, jo bērni jau aiziet. Ja vecāks saprot, ka skolai nav perspektīvas, viņš savu bērnu no skolas izņem. Vecāks, kurš domā par sava bērna nākotni un kuram ir iespējas, meklē perspektīvu.

– Uz kurieni aizies bērni?

– Uz Džūksti, Slampi, daži arī uz Jaunpili. Pašvaldība solīja, ka novada robežās transportu nodrošinās.

– Cik jūsu skolā ir skolotāju, kas ar viņiem notiks?

– Ir 13 skolotāji. Viena daļa aizies bezdarbniekos, daļa meklē darbu. Kādam ir cerība to dabūt kaimiņu skolās.

– Dzirdēts, ka citur skolotāji būtu gatavi samierināties ar mazāku algu. Vai tas nebūtu risinājums jūsu gadījumā?

– Jaunajiem skolotājiem arī savi bērni jāskolo. Ja paliek nepilna likme, kādi Ls 150 uz rokas, skolotājs, kurš ir amatu apvienotājs, nemaz pie mums atbraukt nevar. Arī uz vietas skolā daudziem pat slodze nesanāk. Ja vēl kaut ko samazinātu, nepaliktu nekas.

– Ko darīsiet jūs pati?

– Pateikšu godīgi – īsteni jau gadiem nav bijis atvaļinājuma, tāpēc gribu sakārtot veselību. Ar visu to, kas pēc jaunā gada noticis izglītībā, tā ir pavisam sagājusi grīstē. Domāju, ka pēc tam darbu dabūšu. Varu strādāt kaut par apkopēju… Ziniet, ir tik pilna sirds, ka grūti novaldīt asaras… Katrs saprotam, kas notiek ar ciemu, ja tajā nav skolas… Skaidrs ir viens, ka muļķu tautu ir vieglāk vadīt, jo kurš tad tagad dabū atbildēt par reālo krīzi valstī – skolēni, pensionāri, skolotāji, mediķi, policisti, strādnieki, tieši viņiem samazina vai atņem finansējumu un viņi paliek uz ielas. Valsts ar šādu rīcību pasaka, kurš tai vairs nav vajadzīgs… Domāju, ja kāds no valdības vīriem vai sievām pēc gadiem riskētu juridiski atbildēt par šādiem lēmumiem, tādi netiktu pieņemti.

Sarunas noslēgumā skolas direktore teica paldies saviem skolotājiem, atzīstot, ka tik laba kolektīva viņai vairs nekad nebūs: "Ik solī jutu viņu atbalstu un sapratni. Paldies vecākiem, kas atbalstīja; paldies bērniem – mums bija jauki bērni, lai viņiem veicas citās skolās! Paldies pagastam, visiem, kas atbalstīja skolu. Lai veicas arī tiem, kas bijuši pret skolu, jo labi zinu, ka skolotāji daudziem bija kā suņa naglas… ar to, ka viņiem bija darbs un alga. Bet mēs zinājām, cik daudz ir ieguldīts, lai bērns mācītos.

Kāpēc skola nevar pastāvēt?

Tukuma novada Izglītības pārvaldes vadītāja Velta Lekse atzīst, ka Lestenes pamatskolai šis bijis patiešām smags lēmums:

– Zinu, ka direktore un skolotāji apzinājās situāciju un godīgi pateica, kā ir – un to var pateikt tikai speciālists, kurš labi zina, kā strādāt apvienotā klasē. Un nebija taisnība runām, ka jau iepriekš masveidā no skolas izņēma bērnus, tā nebija taisnība. Protams, daudz noteica fakts, ka dobelnieki savus bērnus vedīs uz vidusskolu Dobelē, bet tagad katrs novads rūpējas par saviem bērniem.

– Kāpēc mazās skolas nevar izdzīvot?

– Jo skolas likteni nosaka skolēnu skaits. Jo to ir mazāk, jo mazāk likmju. Kādreiz teica, ka ar 105 skolēniem pietiek, lai darbu organizētu, šobrīd pat ar 160 skolēniem naudas pietrūkst elementārām lietām, kuras skolai jānodrošina. Aprēķinus veic pēc principa – astoņi bērni uz vienu pedagoģisko likmi (iepriekš – 5,8, nākotnē – 10). Skolai, lai nodrošinātu stundu plāna izpildi, vajadzīgas vismaz 13 pedagoģiskās likmes, bet Lestenei, Jaunsātiem, Sēmei un Praviņām ir tikai astoņas līdz deviņas. Salīdzinājumam – ar 13 likmēm pietiek, lai varētu salikt stundu plānu, bet nevar nodrošināt konsultācijas, rakstu darbu labošanu, minimāli klašu audzināšanu, pagarināto dienas grupu, nevar nodrošināt arī direktora vietnieku, bibliotekāru, pulciņus un atbalsta persionālu – logopēdu, psihologu. Šajās skolas pat direktoram lielākoties ir nepilna slodze. Ja paliek astoņas slodzes, bez visa tā, kas jau noņemts, ir vismaz trīs apvienotie klašu komplekti, būtu jāapvieno skolēni atsevišķos mācību priekšmetos (mājturībā, sportā utt.), bet nav vairs iespēju.

– Vai tad nevar mācīties apvienotajā klasē?

– Var, bet vecākiem jāapzinās, ka reāli bērns mācās 20 minūtes 40 minūšu vietā. Ja vieni rakstīs, bet otriem jāklausās, tad bērniem būs grūti koncentrēties.

– Bet arī kādreiz mācījās apvienotajās klasēs?

– Jā, bet bija daudz mazāks bērnu skaits, citas mācību programmas un standarti. Ar tagadējām prasībām matemātiku iemācīties apvienotā klasē būs ļoti grūti. Nav vienkārši apvienot klases ar astoņiem bērniem, bet tieši ar tādu skolēnu skaitu klases jāapvieno. Tā kā valsts ļāvusi pašvaldībām noteikt minimālo skolēnu skaitu klasē, plānojam noteikt deviņus līdzšinējo astoņu vietā.

– Kāpēc deviņus?

– Nevar sevi mānīt; nevar palikt astoņi skolēni klasē, ja mācību plāna izpildei vajadzīgi 15.

– Ja skolotāji piekristu strādāt par mazāku naudu – ko tas dotu?

– Varētu iztikt ar mazāk apvienotām klasēm, varētu saglabāt skolu ar nelielu skolēnu skaitu. Bet jāņem vērā, ka sākumskolas skolotājam pilna slodze neiznāk, tikai kādi 0,8. Uz rokas tad iznāk kādi Ls 150.

– Kāds risinājums ir Praviņām, Sēmei un Jaunsātiem?

– Jaunsātos varētu palikt sākumskola; vecāko klašu skolēni jāved uz Pūri, tad šī skola var palikt kā Pūres pamatskolas filiāle. Sēmei varētu būtu divi vai trīs apvienotie komplekti, turklāt tai ir salīdzinoši mazs pirmsskolēnu skaits. Praviņām nav sākumskolas posma, arī neiztikt bez apvienotājām klasēm.

– Šajā situācijā būs bērni, kuri uz skolu neaizies.

– Nepiekrītu, ka tādu būs daudz, bet daži noteikti. Tur darbs būs sociālajiem darbiniekiem, kam, iespējams, nāksies gan viņus apģērbt, gan aizvest uz skolu.

Vai priekšvēlēšanu solījumi bija melīgi?

Lai arī iepriekš pašvaldības vadītāji apgalvoja, ka novadā neviena skola netiks slēgta, realitāte tagad atklājusies cita. Gribot negribot jāvaicā, vai tiešām priekšvēlēšanu solījumos politiķiem bija zudusi realitātes sajūta?

Domes izpilddirektors Ēriks Lukmans gan noliedz apgalvojumu, ka teiktais par skolu neslēgšanu bijis priekšvēlēšanu solījums:

– Mums vēl pavasarī bija zināmi aprēķini, kas parādīja skolas ar samazinātu likmju skaitu, bet, ņemot vērā likmju kopskaitu novadā, trūkstošās būtu varējuši nosegt un izdzīvotu visi. Informācija, kura parāda, ka vissliktākajā stāvoklī ir Lestenes, Praviņu, Sēmes un Jaunsātu pamatskola, tika saņemta nesen; tad arī redzējām, ka šīm skolām nav naudas pat pamatvajadzībām – mācību darbam.

Vaicāts, vai nebija iespējams savas skolas finansiāli atbalstīt, lai nav jāslēdz, kā to dara citi novadi, tādējādi saglabājot iespēju bērniem mācīties nelielā skolā, bet pagastam – nezaudēt savu Gaismas pili, Ē. Lukmans skaidroja, ka, iespējams, citos novados ir turīgas pašvaldības, kas to var izdarīt:

– Mūsu novadā daudzas pašvaldības līdz apvienošanās brīdim saņēma valsts atbalsta dotāciju, tikai dažām to nebija un tām arī tikpat kā nav problēmu ar skolu. Ja runā par pašvaldības atbalstu, mēs plānojam finansēt Sporta, Mūzikas, Mākslas skolu, piecgadīgo un sešgadīgo apmācību un citus lietas. To, ko darīt šajā situācijā, ar Lestenes, Praviņu, Sēmes un Jaunsātu pagastu pārvaldēm un skolu direktoriem kopā domājam. Skaidrs, ka skolām jārunā ar vecākiem un jāzina, kāda būs viņu izvēle, citādi bumba var uzsprāgt 1. septembrī – var izrādīties, ka bērns pieteikts citā skolā. Katrs bērns tagad ir zelta vērts, tāpēc katrs novads grib savus bērnus dabūt savās skolās. Un tas ir pamatoti.

Interesējāmies, vai bērnu vadāšana no viena pagasta uz skolu citā pagastā izmaksās lētāk nekā saglabāt skolu. Ē. Lukmans skaidroja, ka šobrīd nevar pateikt, kas ir lētāk:

– Protams, ja nebūs skolas, nebūs jāmaksā arī par tās uzturēšanu. Savukārt skolēnu pārvadāšanai izstrādās autobusu maršruta tīklu, lai pa vienu maršrutu vienā laikā nebraukātu vairāki autobusi. Risināms jautājums – kāda būs maksa par braucienu un vai tāda vispār būs.