Otrdienas pievakarē Kandavas vecpilsētas laukumā pie svētku egles atkal pulcējās lieli un mazi pilsētas un novada ļaudis. Jau trešo gadu notiek svinīga svētku egles iedegšana un arī atvadas no tās.

Svētki ir aizvadīti, un pienācis laiks zaļsvārces gaišās rotas izdegšanai. Šoreiz redzams, ka ļaužu atsaucība nav tik plaša, kā egles iedegšanas svētkos. Varbūt tā iemesls bija nemīlīgie laika apstākļi, varbūt – vispārīgs nogurums, jo šogad gadu mijas svētku laiks sagadījās krietni ilgāks kā citkārt? Tomēr visā šurp sanākušo ļaužu pulciņā valdīja kopīgs prieks par aizvadītajiem svētkiem, par gaišās uguntiņās vēl mirdzošo egli un īpaši par īsto, dabīgi balto un pūkaino sniegu, kas rotāja egles zarus. Bet pulciņa vidū rosījās Rūķi: lielie Rūķi, kas mūs uzrunāja egles iedegšanas svētkos, un mazie Rūķīši, savas dziedošās krustmātes Valijas Skarneles vadībā jautrās rotaļās iesaistīja teju vai lielāko ļaužu daļu. Mazo un lielo Rūķu sejās bija lasāms patiess prieks par iespēju savā pilsētā uzstāties pie mikrofona un izjust atbildību auditorijas priekšā. Gandarījums par Rūķu kopējo sniegumu, svētkiem un saņemto piemiņas velti – krūzīti sniegavīra veidolā arī labestīgajai Rūķu mammai Zigrīdas kundzei. Krūzīti – sniegavīru kā pārsteiguma dāvaniņu saņēma visi svētku līdzdalībnieki. Jāteic, ka Ziemassvētkus un gadu miju šogad lieliski papildināja un akcentēja dažādie sniegavīri. Brīnišķīgās idejas autoram Normundam Štofertam, kurš gan egles izdegšanas svētku brīdī diemžēl nevarēja būt klāt, uzņēmēja Stefānija Neiberga pateicībā dāvināja zefīra torti – sniegavīru! Savukārt domes priekšsēdētāja vietniece Leonārija Gudakovska mīļus pateicības vārdus veltīja itin visiem svētku dalībniekiem un organizētājiem, gan novada izgaismotāko namu īpašniekiem. Un tad – mazie Rūķi ieņēma vietu centrālā sniegavīra paspārnē, bet lielie Rūķi turpat līdzās, un rindojot skaitļu virkni secībā no 10 līdz 1, uguntiņas svētku eglē izdzisa… Rūķu cepures ieguls skapju plauktos līdz citai reizei.