Māra Zālīte: “Cilvēkiem iekšēji jāmainās. No darba ņēmēja – uz darba devēju”

Piektdien Tukuma kultūras namā izskanēja teātra dziesmu koncerts «Sapnis un mīlestība» ar Māras Zālītes dzeju. Šis koncerts nebūt nav vienīgais īpašais notikums šī gada sākumā – aiz muguras nozīmīga jubileja un ap to pašu laiku iznācis autobiogrāfiskā romāna «Pieci pirksti» angļu valodas izdevums, piepulcējoties tulkojumiem igauņu, gruzīnu un lietuviešu valodā.
Ar dzejnieci, dramaturģi un rakstnieci Māru Zālīti runājām par dzīvi, darbu, atklāsmēm, sasniegto un piedzīvoto. Taču sarunu sākām ar viņas pirmo romānu «Pieci pirksti», jo jau pēc nedēļas pieminēsim 1949. gada 25. marta izsūtījumu piedzīvojušos, un tās turpinājumu – Lauras stāsta otro grāmatu, kuru rakstniece raksta pašlaik.
– Kad vienojāmies par interviju, nogurušā balsī teicāt, ka rakstāt grāmatu. Nezinātājam varētu šķist, ka autors, literāru darbu radot, lido starp debesīm un zemi. Lasīt par Lauru «Piecos pirkstos» ir viegli, tikai pēc tam daudz jādomā…
– Viegli rakstīt ir grūti. Tas ir smags darbs, bet, ja ir rezultāts, tad pašam pēc tam ir prieks – bija vērts pūlēties. Es ļoti strādāju ar katru teikumu, izvēlos vārdus, meklēju vārdus; neciešu klamzožu, klabošu teikumu ritmu – tādu, kas raustās. Man vajag, lai valodā plūst, kā teicāt, pati no sevis. Un lai nav nekādas aizķeres, bet ja ir, tad tas ir speciāli. Man pašai ļoti patīk lasīt literatūru, kas ir, kā mēdz teikt, valodas māksla. Un viens no valodas mākslas elementiem, kā es to izjūtu, ir valodas plastika, vijīgums, vieglums…
Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 17. marta, numurā ŠEIT!












Pievienot komentāru