Tā nu iegadījies, kas īsā laika periodā mūsu redakcijās tapušas divas intervijas ar topošajām arhitektēm. Galvenais iemesls, protams, meiteņu darbi. Šoreiz– ēku kompleksa rekonstrukcijas projekts Spānijā. Tas starptautiskā konkursā izraudzīts trīs labāko vidū, un projekta izstrādātājām – Inesei Gustai un ar vienu kāju vēl tukumniecei Laurai Ivanei. būs iespēja savas idejas aizstāvēt jau plašākā mērogā. Tomēr otrs un ne mazāk būtiskas iemesls sarunai – atjaunotajai Latvijai ir vitāli vajadzīgi radoši un ļoti mērķtiecīgi cilvēki. Bet arhitekta profesijā, kā sarunā ļauj nojaust Laura, nemaz citādāks nevari būt.

– Dzirdēts, ka tu jau ļoti agri, vai tik ne mācoties 3. klasē, esot izdomājusi, ka būsi arhitekte? Tāpēc arī beidzi Tukuma mākslas skolu un pēc konkursa mācījies Rīgas 1. ģimnāzijā. 

– Gluži 3. klasē tas nebija, bet 7. gan. Taču, ja man tagad jautā, vairs pat īsti neatceros, kāpēc tas tā notika. Katrā gadījumā tas noteikti nebija kāds viens cilvēks, kurš pateicas: ”Tev jāiet mācīties par arhitektu!” Drīzāk var runāt par kaut kādu apstākļu un iespaidu kopumu. Neko īpašu jau arī nedarīju, lai šo nodomu īstenotu, ja neskaita, ka pēdējā vidusskolas gadā (Mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā. – Red.) intensīvi papildus apguvu zīmēšanu, kas bija nepieciešama, stājoties Rīgas tehniskajā universitātē, arhitektos.

– Cik augstā līmenī jāprot zīmēt?

– Tie bija speciālie kursi, kas gatavoja mūs tieši iestājeksāmeniem, kur savukārt bija trīs uzdevumi – jāzīmē cilvēka galvu, tad trīs ģeometriskas figūras, visbeidzot – figūru salikums, kur tev ir jāpiedomā un jāpiezīmē iztrūkstošā dimensija. Kopumā tehniskā ziņā zīmēšanas prasmes mums tika kārtīgi iedresētas, kaut šobrīd, jāatzīst, viss vairāk tiek zīmēts tieši datorā, ne ar roku.

– Tādā gadījumā, vai spēja novilt taisnu līniju šodien būtībā nezaudē savu nozīmi?

– Tomēr, man šķiet, ka tas vēl arvien ir ļoti, ļoti svarīgi un mūsdienu studentiem tieši tā arī nereti pietrūkst. Tev kā arhitektam tomēr jāprot vismaz uzskicēt sava ideja, parādīt to klientam, ne tikai operēt ar kaut kādām izprintētām lapām. Tāpēc, lai arī uz zīmēšanām reizēm ejam ar sakostiem zobiem – tas tomēr ir svarīgi.

Vairāk lasiet laikraksta trešdienas, 3. maija, numurā ŠEIT!