Lai godinātu visus pirms 61 gada svešumā izsūtītos, 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, pasākumi norisinājās daudzviet novadā, tostarp arī pie piemiņas akmens Kandavā.

Dzestrajā pavasara vējā stalta jaunsarga rokās plīvojot sarkanbaltsarkanajam Latvijas karogam, piemiņas vietās pulcējās ļaudis. Tiesa, ar katru gadu skaudro dienu aculiecinieku rindas sarūk, bet atmiņas dzīvo, vēstot par netaisnīgajām represijām, ko tālajā Sibīrijā piedzīvoja mūsu tautieši. Atsaucoties Kandavas novada Represēto apvienības vadītāja, represijas pārcietušā kandavnieka Pētera Brieža aicinājumam, atceres brīdi papildināja pulciņš K. Mīlenbaha vidusskolas un arī internātvidusskolas vecāko klašu audzēkņu. “Mēs nevaram un nedrīkstam aizmirst, kas notika tolaik, represiju laikā, tāpēc solām stāstīt par šo laiku, par mūsu tautas likteņiem mūsu audzēkņiem vēstures stundā," – tā, piemiņas svecīti aizdedzot un ziedus pie akmens guldot, visiem klātesošajiem cieši solīja KIVS skolotāji. Atsevišķus mirkļus par Sibīrijā pārdzīvoto kā allaž atcerējās novadnieki Kārlis Busenbergs un Pēteris Briedis, bargos gadus caur dzejas rindām atsaukt atmiņā rosināja skolu audzēkņi un muzeja vadītāja Sarma Anģēna, bet atceres pasākuma muzikālo noskaņu radīja Cēres vokālā ansambļa dalībnieki Valija Skarneles vadībā. Kaut arī šeit izpalika vilciena vagonu smagnējā dunoņa, tolaik pārdzīvotais represijas izcietušo ļaužu dvēselēs palicis neizdzēšams. Novadnieku atmiņu stāsti turpinājās Kandavas muzejā.