Pēdējā laikā Šlokenbekas dzirnavu ezers bija izvērties par iecienītu makšķerēšanas vietu – tuvu pilsētai, aizsniedzams. Un kas gan šajā laikā var labāk nomierināt nervus kā iešana dabā, pie ūdeņiem. Šeit labi ķērās līņi, karūsas, brekši, kas bija pat pieteikti konkursam «Lieliskais loms». Bet vienā rītā – dīķis nolaists! Nolaidība, apzināta kaitniecība vai nepieciešamība, to devāmies skaidrot pāris dienu pēc dīķa nolaišanas.

Slūžām maina aizvarus

Pie dzirnavām apstājas viena otra mašīna. Cilvēki nāk skatīties, kas notiek. Patiešām pie slūžām strādā vairāki vīri. Viņi ir no kādas Jelgavas firmas. Toties šeit regulāri notiekošos darbus uzrauga un vada elektrostacijas darbīgais sargs Arvīds Zēbergs. Viņš skaidro, ka koka aizvari slūžām bija jānomaina pret metāla. Kas arī ir izdarīts, pašlaik tiek veikti nostiprināšanas darbi un pēc dienas vai divām, ūdens atkal dīķī sākšot krāties.

Vēlējāmies noskaidrot, uzzināt speciālista viedokli, vai šie darbi ir likumīgi, vai kāds kontrolē, kā tos veic, vai paredzēta arī kāda zivju resursu kompensācija, jo viedokļi šajā jomā dalījās. Sākām atbildi meklēt Ventspils reģionālās vides pārvaldes Tukuma nodaļā, taču no šejienes mūs sūtīja uz pašvaldību un Valsts vides dienestu, no kura mūs aizsūtīja vēlreiz atpakaļ uz Tukuma pārvaldi. Līdz beidzot vērsāmies Ventspils reģionālajā vides pārvaldē pie vadītājas vietnieces Annas Adamsones, kura mūs informēja, ka 8. jūlijā izsniegta atļauja šo darbu veikšanai un ūdens līmeņa pazemināšanai. Ūdens līmenis pazemināms pakāpeniski. Remonts ir bijis nepieciešamas, jo koka aizvari nolietojušies un rada avārijas draudus. Tikšot aprēķināti zivju resursu zaudējumi un, ja tādi būs, spēkstacijas īpašniekam tie būs jāatlīdzina. Nomainot slūžu aizvarus pret izturīgākiem, varam cerēt, ka avāriju nebūs, vai tās būs mazāk, ar vieglākām sekām, tādējādi dzirnavu dīķis būs pasargāts no neparedzētiem zaudējumiem. Objektu apsekošot arī Ventspils vides pārvaldes inspektori.

Pat bez metāldetektora

Neraugoties uz to, ka daudzajiem makšķerniekiem šeit vairs nav ko darīt, valda liela rosība: pa dīķa krātera dūņām stampājas divi palieli puikas. Ielokā uz dzelzceļa pusi redzami vēl daži cilvēki, kas cītīgi brien pa dūņām, dažkārt tajās iekrizdami līdz ceļiem. Izrādās, ka puišeļi tāpat vien šeit neniekojas, bet meklē makšķerniekiem notrūkušos vizuļus. Dažs esot savācis paprāvu kolekciju. Kā vēlāk no HES sarga Arvīda Zēberga uzzinājām, tad dažs pat vizuļu vākšanai izmantojot pat metālmeklētāju.

Vai gliemenes jāiznīcina?

Turpat gar šosejas malu dīķa vietā staigā kāds cilvēks un vāc gliemenes. Burkā var salikt tikai tās, kas iet pa tās kakliņu iekšā. Gliemeņu vācējs pastāsta, ka esot arī tādas gliemenes kā plauksta, tās paliekot dūņās. Vīrs noraizējies, ka dzīvā radība šeit aizies bojā, jo ūdens krātuve, viņaprāt, barbariski nolaista. Šos darbus pie slūžām tehniski varot veikt arī savādāk, protams, tas būtu dārgāk.

Savukārt A. Zēbergs izteicās, ka gliemenes esot kaitīgas zivīm, jo apēdot zivju ikrus. Tāpēc daži entuziasti cenšas tās no dīka dūņām izlasīt un samest uz sauszemes.

Noskaidrojām, ka Latvijā ir 42 saldūdens un četras jūras gliemenes. Gliemenes attīstās no kāpuriem, kas savukārt attīstās mātes organismā. Kāpuri parazitē uz saldūdens zivīm. Pieaugusi gliemene barojas, filtrējot ūdeni un piekopjot lielākoties sēdošu dzīves veidu, dažas gliemeņu sugas spējot pārvietoties ar kājas palīdzību. Taču sarunā ar cilvēkiem, kuri guvuši izglītību bioloģijā, tomēr pārliecinājāmies, ka nevajadzētu aiztikt gliemenes. Dabā viss ir sabalansēts, un tā tas ir bijis gadu simteņiem, ja vien pārlieku neiejaucas cilvēks.

Zivis jāsargā

A. Zēbergs pastāstīja, ka dīķa saimnieks ļaujot makšķerēt no krasta, bet ar laivu dīķi braukt neatļaujot. Ūdens dīķī nolaists ar aprēķinu, lai tas dziļākajās vietās un pa vidu tekošajā Slocenes gultnē saglabātos. Šajās lāmiņās tad arī esot sakrājušās zivis, turklāt dīķa apsaimniekotājiem esot ļoti grūti pasargāt šīs lāmiņas no malu zvejniekiem, kas šo brīdi grib izmantot, lai savāktu lāmās paglābušās zivis. Zēberga kungs pat esot salīdzis sargus no kaimiņmājām, kas pa naktīm dežurējot pie ūdenskrātuves.

Savukārt Lauris Bāliņš, kurš izteicās, ka esot viens no spēkstacijas īpašniekiem, mums pastāstīja, kā savulaik salaiduši dīķī zivis. Tomēr problēmas radot uz pilsētas pusi aiz Slocenes līkuma esošās attīrīšanas iekārtas, iespējams – vēl kāds Slocenes piesārņotājs. Bāliņa kungs iecerējis dzirnavu ēkā, kur tagad ir dzīvokļi, ierīkot viesu māju, bet pašlaik uznākusī krīze, kas šādu iespēju nepieļauj. Viņš pavēstīja, ka arī turpmāk makšķerniekiem atļaus makšķerēt no krasta. Vien grūtības sagādājot malu zvejnieki, kas dažkārt dīķī gribot likt tīklus. To gan Bāliņa kungs nepieļaušot. Un faktiski arī makšķerniekiem dīķa īpašnieku vajadzētu atbalstīt un ziņot par katru pamanītu nelikumīgu zveju, jo visi ir ieinteresēti, lai zivis dīķī būtu.