Skarbais ceļš nezināmajā

Liesmas ģimeni izveda no Ogres rajona Madlienas pagasta «Lukstiņiem». Represēto personu sarakstā ierakstīta Emma Kaurāte, Liesmas mamma, brāļi Jānis un Kārlis, kā arī vecāmāte Liene Riekstiņa.

– Patiesībā mani un brāli Jāni izveda no Zārdzenes pamatskolas – es biju 1. un brālis 2. klasē. Šad un tad sliktos laika apstākļos palikām internātā, arī tajā naktī. Kad mani pamodināja, ļoti uztraucos un neko nesapratu, redzēju, ka apkārt visi raud, un tad ienāca skolotāja ar maizes kukulīti… Man bija gari, gari mati, un meitenes tos ķemmēja un ķemmēja, gluži kā zinādamas, ka ilgi nedabūšu tos izķemmēt. Atceros, man bija sūnu zaļa kleitiņa, mētelītis un kurpes – tolaik jau, cik vien ilgi varēja, brida basām kājām, bet kurpes nesa rokās, lai ilgāk saglabājas… Nekā nebija, kāda skolā biju, tādu arī aizveda. Bez kabatlakatiņa, ķemmītes, liekas apģērba kārtas. Neko neļāva paņemt līdzi.

– Tad, kāds bija jūsu, jūsu ģimenes nodarījums? Liela saimniecība?

– Izvešanas laikā ne, bet agrāk – pirms kara un kara laikā vēl, cik zinu, – bija.  Taču, šķiet, tas bija kādā 1944. gadā, kad zaldāti izdzina mūs no mājām, jo tūlīt nākšot cits karaspēks, un lika doties prom uz Kurzemi. Iejūdza zirgu, virs ratiem uztaisīja tādu kā finiera kulbu, ielika piena kannu ar karstu ūdeni, lai būtu silts, dienu nakti braucot. Tas bija mans pirmais lielais pārdzīvojums; es visu laiku raudāju, cik ļoti man bija bail… Kad tikām uz lielā ceļa, brauca pajūgi viens aiz otra, turpat arī kara tehnika, zirgi trakoja, pārlauza kājas… Tie bija briesmīgi skati!… Tā nonācām Vānes pagasta «Dzeņu» mājās. Mamma no pārdzīvojumiem nonāca Aizupes slimnīcā, kur sabija diezgan ilgi… Bet mēs paši tur kaut kā dzīvojām, lai gan zaldāti nāca iekšā un ārā. Varēja redzēt, kā pa to līkumaino ceļa nāk karavīru straume – zaldāti ar “katliem” galvās. Vīriešus visus paņēma, manu tēvu tajā skaitā… Brīžiem to vietu bombardēja, bet pēc laika iestājās klusums, un varējām atgriezties arī savās mājās… Tikai tad jau mūsu mājās bija citi cilvēki iekšā, un vienīgā vieta, kur varējām palikt, bija bēniņi…

Gāja laiks, un man bija jāsāk iet skolā. Un tad pienāca arī tā liktenīgā diena – 1949. gada 25. marts. Kā šodien atceros, sniegs bija tāds pakusis, laiks miglains – nemīlīgs. Viņi jau bija paņēmuši vecomāti un mazo brālīti, un tad no skolas savāca mūs ar brāli un aizveda uz savākšanas punktu, bet pēc tam tālāk uz Skrīveriem, kur lika kāpt ešelonā.

– Aizveda vecomammu un jūs – trīs bērnus, bet kur palika mamma?

– Izvešanas brīdī mammas nebija mājās, bet, kad viņa dabūja zināt par to, kas noticis, viņa atskrēja uz staciju, taču vilciens jau bija prom. Bet tad arī viņu paņēma un aizveda uz citu vietu, kā vēlāk uzzinājām, – uz Omskas apgabala Kaganovičas rajonu, bet pēc tam – uz Uļjanovskas rajonu.

Saruna pilnā apmērā lasāma  otrdienas, 23. marta, laikrakstā ŠEIT=>