«Manas mīļās gotiņas» – tā nodēvēta kandavnieces Indras Znotiņas dāvanu, suvenīru un interesantu lietu kolekcija, kas šobrīd, Klusajā nedēļā un vēl mazliet arī pēc Lieldienām, būs apskatāma Valdeķu kultūras namā.

Sākotnēji ielūkojoties pasākumu plānā, kur melns uz balta rakstīts, ka no 1. aprīļa Valdeļos būs aplūkojama gotiņu izstāde, informāciju gandrīz uztvērām kā aprīļa joku. Lai kliedētu neziņu un pārliecinātos par izstādē iecerētajiem eksponātiem, sazinājāmies ar Valdeķu ciemata kultūras darba organizētāju un bibliotēkas vadītāju Brigitu Pētersoni, kura pavisam nopietni apstiprināja, ka izstāde nav vis aprīļa joks un nebūt nelīdzinās televizorā daudzkārt skatītajai reklāmai par gotiņu Gauju un lauksaimniecības glābšanu.

Intereses rosināti, aplūkot izstādi devāmies arī mēs un Valdeķos sastapām arī pašu necerēti plašās un daudzveidīgās kolekcijas autori Indru Znotiņu, kas ir veterinārārste, kas par dzīvnieku veselību rūpējas kopš 1976. gada.

– Kā radās doma izveidot izstādi?

I. Znotiņa:

– Kad vairākus mēnešus, atgūstot veselību, pavadīju mājās, bija laiks paveikt darbiņus, kuriem ikdienas steigā neatliek laika. Tā viens no pirmajiem bija – notraust putekļus no neskaitāmajām, ar gotiņas motīvu saistītām lietām un mīļmantiņām, kas sarindotas sekcijas plauktos. Pirmā doma bija: viss, metīšu visu laukā! Tomēr tas bija tikai tāds mirkļa uzplūds, jo, paņemot rokā katru no lietiņām, ataust atmiņas, saistītas ar tā dāvinātāju, jubilejas reizi vai kādu citu notikumu. Tad padomāju, ka tā izmest gadu gados krāto nedrīkst – jāparāda arī citiem, īpaši bērniem, lai zina un iepazīst šo mājdzīvnieku tuvāk. Un treškārt, pašreizējā piena lopkopības krīzē jāatbalsta vienam otru! Tā savu ideju pateicu Brigitai, un te nu ir jau izstāde.

– Cik gados kolekcija tapusi?

– Sešos gados. Viss sākās ar darba kolēģu dāvināto Tukuma keramikas meistaru darinātu grīdas vāzi, kuru rotā izteiksmīgs govs galvas veidojums. Tā bija mīļa dāvana! Tā pamazām draugi, radi, paziņas, kolēģi iesākto tradīciju turpināja. Arī es pati, ieraugot izteiksmīgu lietiņu vai kādu "solīdu muļķībiņu", kas saistīta ar gotiņas tēlu, nenociešos un to nopērku.

Gotiņu kolekcija tiešām ir unikāla. Kādas gan visneiedomājamākās lietās šī dzīvnieka tēls ir iemūžināts! Kādā stendā sakopoti brokastu galda piederumi, kādā – vannas istabas elementi, kādā – tikai mīļmantiņas, kādā ar lasīšanu un rakstīšanu saistītas lietas. Lielas, mazas, krāsainas, melnbaltas. Pat segas pārvalks ar simtiem melnraibu gotiņu! Pašai kolekcijas autorei pati mīļākā ir kāda gotiņa ar nebēdnīgu sejas izteiksmi un eņģelīti uz raga. Arī mazbērni vecmāmiņu allaž iepriecina ar kādu interesantu lietu. Emīls, kuru Indra dēvē par moderno mākslinieku, pārsteidzis vecmāmiņu ar paša rokām Mākslas skolā darinātu darbiņu. Bet Ralfam iemīļotākā no gotiņām ir mīkstā rokas lellīte.

Vienvārdsakot – neiedomājami un intriģējoši! To ir vērts redzēt! Kāda kundze, vietējā Valdeķu ciematiņa iedzīvotāja, aplūkojot kolekciju, priecājās no sirds, tikai brīnījās, ka ļoti, ļoti maz ir brūnu gotiņu. Nu, protams, vairums lietu taču izgatavots ārvalstīs, kur dominē melnraibo govju šķirnes, ne Latvijas brūnās.

Un vēl – izstādes noslēgumā iecerēts rosinošs konkurss skolu jaunatnei, kurā būs mazliet jāpalauza galva un jāatbild uz dažiem interesantiem un āķīgiem jautājumiem par gotiņām. Vēl tikšanās reizē kolekcijas autore iecerējusi bērniem pastāstīt par mīļdzīvnieciņiem, bērnu vēlmi pēc tiem, kā arī atbildību un rūpēm, kas saistās ar dzīvnieka ienākšanu mājās.

* Vēl šobrīd Valdeķos ir apskatāmas mākslinieka Jāņa Veisa gleznu izstāde.