Tukuma Raiņa ģimnāzijā fizikas skolotāju Vilni Regutu zināja visi. Lielākoties skolēni vispirms atceras viņa rakstīšanas stilu uz tāfeles, kad kreisā rokā turētā švamme paklausīgi sekoja labās rokas uzrakstītajam, tādējādi – reizē rakstot un dzēšot. Par to, kāpēc viņš tā darījis, kā arī par to, kā šobrīd vada dienas, jo nu jau skolā nestrādā gadus septiņus, ar skolotāju runājām dienu pēc viņa visai apaļās jubilejas.

Vilnis Reguts bija arī mans klases audzinātājs, bet pagājušā gada septembrī, un, toreiz uzsākot sarunu ar skolotāju, vairākkārt nožēloju, ka līdzi nav diktofona un arī telefonam ieraksta funkcija atslēgusies – tik interesants bija mana sarunu biedra stāstījums!… Bet no otras puses – tas bija labu labais iemesls tikties vēlreiz, tā teikt, atritinot to kinolenti līdz pašam sākumam. Tā nu mēs ar skolotāju pagājušā gada septembrī aizklaiņojām līdz otrajam Latvijas Tukumam, par kuru varējāt lasīt pērnā gada oktobrī. Un šobrīd… Kur nu vēl labāks iemesls, lai tiktos un aprunātos par dzīvi, ja ne  10. janvārī atzīmētā dzimšanas diena!?

Vaicāts, kā jubileju svinējis, skolotājs noteic: “Purvā biju! No rīta piecēlos, skatos – tāds apmācies laiks, papētu laika ziņas – aha, saule būs! Nu tad sakravāju savu mugursomu un duju uz vilcienu. Aizbraucu uz Ķemeru laipām pavazāties, gribēju saulrietu noķert. Noķēru gan saulrietu, gan uz vilcienu paspēju. Tā nu atbraucu mājās, uzcepu kūku, atnāca te mani kas apsveikt… Nu tā es dzīvoju – pamatā klaiņoju pa Latviju. Un tā nu jau ceturto gadu.”

Bet, kaut kā jubilejas reizē gribējās zināt, kas bija pirms klaiņošanas, pirms skolotāja darba un, protams, arī bērnībā. Uz to gan V. Reguts strikti noteica: “Ir pāris posmu, par kuriem es nestāstīšu. Lai paliek kapa runai (smejas), citādāk neviens uz bērēm nemaz nenāks, ja es te visu būšu iztarkšķējis…”

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 13. janvāra, numurā ŠEIT!