25. martā Latvijā atzīmēja Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Dzestrajā vējā plīvoja karogi ar sēru lentēm, pieminot gan svešumā pavadītās likteņgaitas, gan visus tos tautiešus, kuru dzīves ceļi izbeidzās tur – plašajā Sibīrijā.

Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 000 cilvēku. Viņu vidū bija arī sirmgalvji, bērni, jaunieši, pat zīdaiņi uz mātes rokām. Vēsturnieki 25. martu uzskata par traģiskāko dienu jaunāko laiku Latvijas vēsturē. 1949. gada 25. marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Visvairāk izsūtīto no Matkules pagasta

Kandavas muzeja krājumos pieejamā informācija liecina, ka no Kandavas novada 1941. un 1949. gadā kopumā izsūtīti 631 novada iedzīvotājs.

No 1949. gada 25. līdz 29. martam no Tukuma apriņķa pavisam tika izsūtīti 1660 iedzīvotāji, kuru vairumam par nometinājuma vietām tika nozīmēti Tomskas, Omskas un Amūras apgabali. 1949. gadā Kandavas pilsētā represēja 5 ģimenes jeb 11 cilvēkus, bet no Kandavas pagasta izsūtīja 51 ģimeni jeb 155 cilvēkus no kuriem 25 tā arī neatgriezās. No Zemītes pagasta izsūtīja 16 ģimenes jeb 50 cilvēkus no kuriem svešumā palika 9. No Cēres pagasta, kurš tolaik ietilpa Talsu apriņķī, svešumā izsūtīja 13 ģimenes jeb 46 cilvēkus. Trīs no viņiem mājās neatgriezās. Vislielākais represēto skaits bija Matkules pagastā – 57 ģimenes jeb 175 cilvēku no kuriem 22 atdusas Sibīrijā.

Ar Kandavas novada represēto apvienības iniciatīvu apkopoti dati, kas vēsta, ka šobrīd no vairāk kā 600 svešumā izsūtītajiem, novadā dzīvo 88 represiju un sāpju ceļus pārcietušie ļaudis, kuriem liktenis bija lēmis pēc gadiem tomēr atgriezties dzimtenē.

Arī šogad, kad pagājuši jau 60 gadi kopš baisās 25. marta dienas, pasākumi kā allaž notiek represēto piemiņas vietās Kandavas stacijā un Kandavā. Pēc tas turpinājās Kandavas Kultūras namā, kur tematisku, šai dienai veltītu priekšnesumu bija sagatavojis Kandavas internātvidusskolas kolektīvs.

Te valdīja kopīgs atkalredzēšanās prieks un vēlme pasērst pie atmiņu ugunskura.