Irlavas slimnīca no visiem centriem atrodas patālāk, tāpēc to lielas vētras neskar, turklāt aiz direktores Valentijas Embures muguras tā stāv stingri un stabili. Tomēr, kā saka direktore, ar to naudu, kāda tai ir tagad, tik smagus pacientus tā ilgi pieņemt nevarēs, lai gan pieprasījums ir, turklāt liels. Pacienti slimnīcā dažādi – gan tādi, kas var iziet pastaigāties, gan tādi, kas gadiem ir guloši. Ir slimnīcā dienas stacionārs, ir ambulances nodaļa gan ar īslaicīgu, gan ilgstošu aprūpi, par kuru maksā tuvinieki, ir pansionāts ar 12 vietām, par ko maksā pašvaldība. Kopumā slimnīcā ir 47 vietas. Pacienti šajā slimnīcā nonāk no citu slimnīcu nodaļām, citām sociālās aprūpes iestādēm, no mājām – viņus atved tuvinieki, sociālie darbinieki. Diagnozes visdažādākās – no tādām, kuru dēļ zaudēti locekļi, līdz tādām, kas padara pilnībā nekustīgus.

Slimnīcā viesojāmies aprīļa otrajā nedēļā, runājāmies par slimnīcu un arī par direktori, kas šajā amatā aizvadījusi 37 gadus un kuras plānos ir reiz savā vietā redzēt tikpat aktīvu, zinošu un atbildīgu cilvēku. Apskatām mākslas darbus, bez kuriem te ikdiena nav iedomājama, Goda rakstus un Diplomus, no kuriem vecāko vidū ir pateicība, kas viņai pasniegta vēl kā Aizupes slimnīcas ārstei 1979. gadā. Ir arī dokumenti ar veselības ministra Kaņepa parakstu. Bet 2014. gadā dakterei par darbu piešķirts viens no augstākajiem valsts apbalvojumiem – Atzinības krusts. Smejoties daktere saka, ka no sākta gala labi strādājusi: “Man patīk, ja darbu novērtē, bet ikdienā šī atzinība neko nemaina – ir jāstrādā tā vai tā – ar vai bez Goda raksta. Noteikti nav tā, ka atzinība rada pacēlumu, lai strādātu labāk – tā jāstrādā visu laiku.” Daktere neslēpj, ka daudzo darba gadu laikā slimnīca kļuvusi par mājām, turklāt tās noteikti neesot otrās mājas, bet līdzvērtīgas pirmajām. Viņa vienmēr esot teikusi, ka viņas auklējamie ir meitas un slimnīca, un šai ziņā vīra kungs vienmēr esot palīdzējis – gan brīvprātīgi, gan strādnieka amatā.”

Vairāk lasiet laikraksta ceturtdienas, 27. aprīļa, numurā ŠEIT!