Atgādināt par koncertzāles nepieciešamību Rīgā vairs pat nav stilīgi; runāts jau vismaz 17 gadu, – apmēram tā Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā teica diriģents Normunds Šnē. Un tomēr. Galvaspilsētā runas beidzot ir uzklausītas. Kā Tukumā? Svētdienas novakarē Tumē izskanējušais Arņa Šablovska rosinātais un pašu spēkiem sarūpētais koncerts rosināja ieklausīties un padomāt.

Lielākais koncertslodzes smagums gulstas uz Tumes jauktā kora dalībnieku balsīm un diriģenta Rūdolfa Bacāna apņēmību uzņemties risku par izdošanos. Un viņiem veicas! Līdzīgi kā kāda liela ideja nereti pilnveidojas no vienas domas tā Jēkaba Nīmaņa skaņdarbs «Rīgas 1. termoelektro centrāle TEC-1» izaug no vienas skaņas – tas ir pamesta transformatora kontrapunkts, kas komponista instrumentālā vadībā pārklājas ar metāliskām trīsām un neskaidru murdoņu, un, pievienojoties dziedātāju balsīm, pieaug dinamiskā spriedzē, izvēršoties īsākos vai garākos skaniskos atmiņu zibšņos par to, kā reiz bija, lai pēc tam atkal iegultu aizmirstībā. Skaņdarba atskaņošana Tumes koristiem bijis īsts izaicinājums – pusgada garumā studētas nošu zīmes, mācoties ar dzirdi orientēties atonālā skaņu klāstā, kur instrumentālajam pavadījumam ir vien fona nozīme, apgūstot ceturtdaļtoņu intonācijas (viduspunktu starp pustoņa attāluma skaņām), skaņojoties harmoniskās saskaņās un radinot ausis pie griezīgām disonansēm. Uzstāšanās reizē palīdz Latvijas Radio kora soprāns Agnese Urka un bass Kārlis Bimbers – tik augstu un zemu balsu īpašnieku ar spējām nekļūdīgi izvīt melodisko līniju cauri laikmetīgās mūzikas sabiezinātajiem akordu slāņiem savā pagastā neatrast. Otrs J. Nīmaņa darbs «Sārts lec mēness»  ir krietni melodiskāks, – protams, mūsdienu izpratnē, un koristi muzicē atbrīvotāk. Savukārt Jāņa Ķirša dziesmas «Dzīle» mūzikas valoda ar Aspazijas vārdiem klausītāju ausīm pat sagādā patikšanu. Un, skanot Māras Zālītes dzejas rindām Jāņa Lūsēna melodijā «Paši skaistākie vārdi» no «Mistērijas par sapni un mīlestību», publika jau dungo līdzi.

Koncertā piedalās arī Latvijā un pasaulē pazīstamais un atzītais pianists Vestards Šimkus. Kā nu ne? Viņš taču ir tumenieks, sava novada un savas valsts patriots! Vestards spēlē klusumu. Tas ir Džona Keidža skaņdarbs klavierēm «4’33» trīs daļās, kuru sākumu un beigas iezīmē instrumenta vāka pacelšana un aizvēršana. Diemžēl ar Tumes klavierēm tas nav bijis iespējams. Klusums runā klusējot. Tas aicina ieklausīties un aizdomāties. “Nevērība pret kultūru var novest pie tā, ka Latvijā būs arvien vairāk vietu, kur vienīgais atskaņojamais skaņdarbs varēs būt šis,” saka mākslinieks. Iepriecinoši, ka Tumes pagasta šajā sarakstā nebūs – pavisam drīz kultūras namā goda vietu ieņems jauns flīģelis.

Pasākuma nopietnību kliedē skolotājas Evas Folkbergas vadītais Tukuma mūzikas skolas saksofonu kvartets (Gustavs Jākobsons, Karlīna Leimane, Deivids Riekstiņš, Melisa Votinova). Viņu priekšnesumā skan spāņu komponista Pedro Iturraldes «Grieķu svīta» – īsteni azartiska mūzika, kurā dejo ritms, valda dienvidnieciska līksme un dzirkstī spēles prieks. Un ārēji nekas pat neliecina, ka jaunie mūziķi lielās mākslas pamatus joprojām apgūst turpat, – mīļi saspiežoties vecā Baznīcas ielas nama mazajās, šaurajās telpās…