Engures kultūras namā 30. martā 15.00 viesojas Akvelīna Līvmane un Juris Kalniņš ar izrādi «Kāpēc mums jāprecas?» Izrāde «Kāpēc mums jāprecas?» ir gandrīz nopietna komēdija. Izrāde par patiesi svarīgo – mīlestību, uzticību, cieņu.

Viņš ir neciešams un paštaisns mūdzis, viņa – šarmanta sieviete, kura nav zaudējusi spēju mīlēt. Abi ir atraiņi. Trīsdesmit gadus viņi ir bijuši draugi un kolēģi, esot blakus viens otram priekos un bēdās. Un beidzot tas ir noticis – viņš viņu bildina! Bet viņam ir tikai 18 stundas, lai panāktu viņas piekrišanu. Ko darīt? Piedāvāt darījumu… Ievilināt gultā… Pamēģināt pirmo reizi mūžā būt atklātiem un nebaidīties… Cik lielai ir jābūt drosmei, lai bildinātu senu draudzeni? Vai nedaudz virs “astoņpadsmit” ir iespējams sākt visu no jauna? Apvienības «DrKT» izrāde «Kāpēc mums jāprecas?» ir atkal satikšanās stāsts divos cēlienos par drosmi uzdrīkstēties.

Izrādes režisore Indra Vaļeniece ir bijusi Liepājas teātra aktrise, beigusi Harkovas kultūras akadēmijas režijas fakultāti. Dejas veidojusi Ieva Ozoliņa. Parējās lomās Jānis Mūrnieks un Edvards Reinis.

Dievs grib, lai mēs esam laimīgi!

Šarmanta un gudra. Daudzpusīga un dziļa. Vienmēr smaidoša un strarojoša. Ar daudz teātra un kino lomā pūrā. Nesen nosvinējusi apaļu jubileju. Tāda viņa ir – Akvelīna Līvmane.

Marta beigās ar izrādi «Kāpēc mums jāprecas» Akvelīna un viņas ilggadējais kolēģis Juris Kalniņš viesosies Mizkalnē un Engurē. Gan smieklīgi, gan nedaudz smeldzīgi viņi stāstīs par izvēlēm šaubām un sabiedrībā pieņemto. Piedāvājam sarunu ar Akvelīnu Līvmani par dzīvi, par astroloģiju un, protams, par teātri.

– Tu esi aktrise un nodarbojies arī ar astroloģiju. Kāpēc teātris, un kāpēc astroloģija?

– Pie teātra cilvēki nonāk mazvērtības kompleksu mākti. Tas ir visiem. Un man droši vien bija tā mazā bērna komplekss, kurš visu laiku gaidīja, ka varēs kāpt uz skatuves un tad viņu neviens netraucēs. Astroloģijas aizmetņi bija jau studiju gados, bet tas turpinājās tikai pēc gadiem 25, kad es atvēru žurnālu un pēkšņi ieraudzīju sludinājumu, kas aicina mācīties astroloģiju. Es neko neesmu pametusi, es vēl joprojām strādāju teātrī, bet astroloģijas mācības man apstiprināja atbildi uz jautājumu, uz kuru es sev jau biju atbildējusi: Kāpēc es esmu tāda? Viss slēpjas mūsu bērnības pieredzē. Mūsu dvēseles piekrīt piedzimt piedzimt tādā brīdī, lai mums būtu tieši mūsu liktenis līdz kaut kādam laikam. Līdz pienāk mirklis, kad ir iespēja kaut ko mainīt. Šī sapratne man deva daudz lielāku pašapziņas un pašvērtības sajūtu.

Teātrī manu vārdu īsināja. Kad es sāku mācīties astroloģiju mani sāka saukt pilnā vārdā. Man bija tāda sajūta, ka esmu ieguvusi telpu, elpu un garu ap sevi. Nekas tā īsti nemainījās, tikai iekšējā sajūta. Es tiku galā ar daudzām savām bērnības lietām. Tur nebija problēmu, bet tur bija aizmetņi par to, kā dzīvē jāizturas. Tā bija tā brīža situācija – tēvs, māte, brālis, vecmāmiņa…

– Ko Tu ieteiktu lasītājiem: vai viņiem paļauties uz to, kā viņu dzīve veidojas pati no sevis, vai tomēr meklēt astrologu palīdzību, lai saprastu sarežģītās situācijas?

– Katrs cilvēks atrod sev padomdevēju. Viens atrod pats sevī, klusumā pasēžot. Vienam varbūt ir nepieciešams psihologs, dažiem, kuriem ir kāda ļoti smaga pieredze, ir vajadzīgs psihoterapeits, dažam vajadzīgs astrologs, citam vajadzīgs vienkārši labs draugs, ar kuru izrunāties. Mēs katrs atrodam to, ko mums vajag. Nevienu nevar sūtīt pie tā, pie kā viņš negrib iet.

– Parunāsim nedaudz par teātri. Vai Tu jūties sevi teātrī piepildījusi?

– Jā! Es, lauku bērns, sapņoju par nokļūšanu Dailes teātrī. Un tas notika! Es esmu spēlējusi ļoti daudz kino lomas, ļoti daudz teātra lomas, kuras aiziet vēsturē. Tātad – jā. Un mūža otrajā pusē es atradu vēl kaut ko jaunu, ar ko papildināt sevi. Nevar un nedrīkst sevi salīdzināt sevi ar citu. Es nevaru sevi salīdzināt ar Merilu Strīpu, kura ir viena, jo tad būs mazvērības komplekss, bet savu sapni esmu piepildījusi.

– Tu piekriti piedalīties jaunas, nezināmas režisores darbā, nezinot kas tur sanāks. Kāpēc?

– Atbilde ir divpusēja. Viena ir tāda: kas tad, ja ne es! Jaunam režisoram ir vajadzīgi aktieri, kuri viņu nepazīst, bet paļaujas uz to, ka kaut kas tur notiks. No otras puses es to uztvēru kā dāvanu sev jubilejā, jo neizdevās noorganizēt sev kopā ar kolēģi savu jubilejas izrādi.

– Vai Tu šajā izrādē ieguvi arī kaut ko sev?

– Pirmkārt jau tīri profesionāli pēc ilgiem laikiem man bija tik ļoti daudz teksta, un es domāju – interesanti, kā tas būs. Bet tā kā bija ļoti laba cilvēciskā atmosfēra, gan ar režisori Indru Vaļenieci, gan ar partneri Juri Kalniņu, ar kuru esam daudz kopā strādājuši, izrādījās, tas nav tik sarežģīti, kā es sākumā baidījos. Un otrs – es tomēr daudz domāju par cilvēku dzīves peripetijām, par šo situāciju, kad mēs esam tādos ļoti labos brieduma gados, Kā tad ir mainīt dzīvi? Mūsu dzīvēs mēdz notikt tā, ka tuvi cilvēki aiziet vai nu prom, vai mūžībā. Kā tad tikt pāri kaut kādiem uzstādījumiem, kā ir pareizi, kā nav pareizi, kā uz to skatīsies apkārtējie. Jo cilvēki rēķinās ar to, kaut gan būtu jārēķinās, vai es nevienam nedaru pāri, vai tas ir labi, jo Dievs mūs mīl un grib, lai mēs būtu laimīgi. Cilvēki, kas dzīvo sērās, paši sev aizliedz būt laimīgiem. Tā ļoti bieži ir – cilvēki netiek galā, neatlaiž sitāciju.

– Tev dzīvē ir bijuši sāpīgi un sarežģīti mirkļi. Kā tu ar to esi tikusi galā?

– Akvelīna ir gudra, viņai ir augsta piere, un viņa kopš 12 gadu vecuma slēpj savu pieri (smejas). Lai gan patiesībā tēvs aizliedza nogriezt matus. Laikam es tāda esmu piedzimusi.

Es daudz runāju pati ar sevi, lai saparastu, kas manī notiek. Un vēl es lasīju daudz gudru grāmatu, meklējot vai nu apstiprinājumu vai uzmundinājumu. Man ļoti daudz palīdzēja filozofa Senekas grāmatas, kuras ir tīri cilvēcīgi saprotamas. No psihologa Ļežepjokova grāmatām sapratu – visi mēs esam vienādi, tikai viens to vairāk slēpj, vienam vairāk sāp, bet pārdzīvojumi ir vienādi. Svarīgākais ir nerādīt pasaulei niknu seju, tāpat kā spogulim, jo neko citu kā sevi tur neieraudzīsi. Tieši tāpat nikns cilvēks satiks tikai niknus cilvēkus. Kā meža sauc, tā atskan.

– Tuvojas pavasaris. No imunitātes viedokļa grutākais laiks. vai tev ir kāda recepte, kā uzlabt savu veselību un garastāvokli?

– Es cenšos dzīvot pieticīgā režīmā. Jo mazāk lieka balasta ir, jo organisms ir stiprāks. Jebkuras neveselības gadījumā es ieturu atslodzi. Ja man negribas ēst, tātad, kaut kas nav kārtībā. Dzīvnieki un mazi berni taču neēd, ja negrib vai jūtas slikti, bet peaugušajam šķiet, ka vajag.

Cilvēki saka – rudens un ziemas depresija. Bet kāpēc cilvēki vasarā staigā ar saules brillēm? Kāpēc neuzņem gaismu un prieku, bet dzīvo telpās? Mēs paši iedzīvojamies slimībās, sēžot pie datora un slikti ēdot. No augšas neviens mums to neliek, to darām mēs paši, bet kad ir problēmas, mēs vainojam visu pasuli – dakterus, Dievu un vēl nezinu ko. Bet neviens nav vainīgs. Dievs nav licis tā dzīvot, to darām mēs paši. Dievs grib, lai mēs butu laimigi!

– Ko Tu gribētu novēlēt lasītājiem?

– Lai viņi tāpat, kā bērnībā, kā jaunībā nebaidās. Pie tam ne abstrakti. Katram ir kādas lietas, kas nav pabeigtas vai izdarītas, vai arī bērnība kaut kas ir gribēts. Jebkurā brīdī to var – piepildīt sapni. Kaut maziņu.

Paldies par sarunu! Un tiksimies izrādē!