Grūti iedomāties cilvēku Irlavā, kas nepazītu Madaru Breidi. Madars teju 20 gadus strādā par Irlavas vidusskolas sporta skolotāju un ir arī visā novadā un aiz tā robežām labi pazīstams mūziķis. Zinot, cik noslogots ir laba kāzu muzikanta darbu grafiks, patiesu izbrīnu rada M. Breides ievērojamie panākumi sportā. Viņš ir ļoti aktīvs sporta veterānu kustības dalībnieks un 2008. gada Tukuma rajona konkursā «Sporta laureāts» ieguva titulu «Labākais sporta seniors». Pirms mēneša Madars piedalījās Eiropas veterānu vieglatlētikas čempionātā telpās Itālijā, Ankonā, kur 44 gadus vecais irlavnieks soļošanā (grupā «40 līdz 45 gadi») izcīnīja 6. un 7. vietu.

– Apsveicam ar veiksmīgo startu Eiropas senioru čempionātā telpās!

– Paldies! Man ir gandarījums gan par 7. vietu 3000 m soļošanā, gan par 6. vietu 5 km distancē. Ir patīkami apzināties, ka vismaz veterānu konkurencē esmu pirmā sešinieka vai desmitnieka sportists. Uzskatu, ka Ankonā nosoļoju mazliet lēnākā tempā nekā tas ir manos spēkos, bet arī ar šo startu jābūt apmierinātam.

– Mandar, kā veterāns vieglatlētikā startējat jau ilgu laiku. Vai soļošana ir vienīgā disciplīna?

– Šobrīd galveno uzsvaru, protams, lieku uz soļošanu, lai gan agrāk skrēju arī garākas distances un pat maratonu. Piedaloties Oslo (Norvēģija) maratonā, savā grupā esmu ierindojies pirmajā 30-niekā. Bet tas bija tad, kad vēl pat neskaitījos vieglatlētikas veterāns. Citās skriešanas sacīkstēs vairāk piedalos prieka pēc. Ja runā par citiem sporta veidiem, tad nereti pēc stundām Irlavas vidusskolā relaksējos, pacilājot trenežieru zālē svarus vai uzspēlējot ar jauniešiem basketbolu.

Jāsaka, ka soļošanai pievērsos tukumnieka Modra Liepiņa iespaidā. Sākumā man šī disciplīna nemaz tā īsti nepadevās, bet vēlāk, manuprāt, tā lieta aizgāja. Te jāsaka paldies arī M. Liepiņam, kas man sniedza dažādus padomus. Šobrīd esmu arī Tukuma Vieglatlētikas kluba dalībnieks.

– Kā vispār ienācāt veterānu sportā?

– Kad man vēl bija 35 gadi (toreiz skrēju garās distances un maratonu), aktīvi piedalījos dažādu garo distanču skriešanas sacīkstēs Tukumā un rajonā. Toreiz gaidīju, kad kā veterāns varētu sākt piedalīties starptautiskajās sacensībās (tobrīd Latvijā bija pieņemts, ka vieglatlēti veterānu vecumā iesoļo, sasniedzot 40 gadu vecumu). Tā pagāja vairāki gadi, līdz nejauši uzzināju, ka… pasaulē veterānu vieglatlētikas sacensībās var piedalīties jau no 35 gadu vecuma. Līdz ar to nu sanāk, ka pa īstam, runājot par starptautisko apriti, veterānu sportā ienācu 40 gadu vecumā. Protams, ka nedaudz jau žēl, ka tā. Šobrīd veterānu sporta sacensībās piedalos jau 4. sezonu, un soļošanā mani rezultāti progresē.

Protams, ka par savu visaugstāko sasniegumu uzskatu 2008. gadā izcīnīto 1. vietu un zelta medaļu Eiropas veterānu čempionātā Ļubļanā (Slovēnija) 5 km soļošanas distancē. Startējot pasaules veterānu vieglatlētikas čempionātā Helsinkos, 5 km distancē izdevās izcīnīt 4. vietu 2007. gadā. Itālijas pilsētā Ričijonē notiekošajā pasaules čempionātā 5 km distancē es izcīnīju 4. vietu. Prieks jau ir par katru panākumu, tāpat kā priecājos, ka Latvijā un Tukuma rajonā ir ļoti labi attīstīta veterānu sporta kustība.

– Esat sporta skolotājs. Kā izvēlējāties šo profesiju?

– Skolā sāku strādāt pēc Fizkultūras institūta (tagad Sporta pedagoģijas akadēmija) absolvēšanas. Nu jau šajā darbā rit 20. gads. Pats nopietni ar sportu – moderno pieccīņu – sāku nodarboties tad, kad mācījos 6. klasē. Toreiz kopā ar vecākiem dzīvoju Rīgā. Ar sportu esmu saistīts visu savu apzinīgo mūžu, jo tas mani patiesi aizrauj (tāpat kā ideja sportā iesaistīt citus), tāpēc nolēmu mācīties par sporta pedagogu. Vienmēr mani interesējusi arī sporta žurnālistika un bioloģija, tāpēc bija brīži, kad pieļāvu domu, ka varētu studēt arī šajā jomā, tomēr galu galā devu priekšroku sporta pedagoģijai.

Ja runā par sporta pedagoģiju un sportošanu vispār, es cilvēka ķermeni uzskatu par darbarīku, ar kura palīdzību viņš realizē savas vajadzības un kas jāprot uzturēt formā. Lai ķermeni uzturētu formā, ir nepieciešamas kustības. Es pieturos pie stingras atziņas, ka katram cilvēkam (nemaz nerunājot par jauno paaudzi) ir nepieciešamas regulāras kustības.

– Kā, salīdzinājumā ar 20. gadsimta 80. līdz 90. gadiem, mainījusies skolu jauniešu attieksme pret sportu un fiziskām kustībām?

– Es visiem saviem audzēkņiem vēlos ieaudzināt savu stingto atziņu par regulāro kustību nepieciešamību ikdienas dzīvē, jo sports, grozies kā gribi, ir veselības pamatā. Protams, laiki ir mainījušies, tāpēc bērni nu sporta vietā izvēlas citas nodarbes (tās pašas kompjūterspēles) un, salīdzinājumā ar laikiem, kad augām mēs, manuprāt, ir kūtrāki un mazaktīvāki. Es no savas puses cenšos darīt visu, kas manos spēkos, lai jauniešiem un bērniem tomēr interesētu fiziskās nodarbes un sports.

– Vai modernajā pieccīņā, kas ir Olimpiskais sporta veids, jums bijuši arī kādi panākumi un vai ar šo sporta veidu nav vēlme nodarboties arī tagad, veterānu vecumā?

– Ar moderno pieccīņu aktīvi nodarbojos līdz augstskolas beigšanai. Regulāri startēju visdažādākā mēroga sacensībās. 10 gadus biju Latvijas pieccīņnieku pieciniekā un desmitniekā.

Kādu brīdi strādāju arī par modernās pieccīņas treneri Rīgā, bet, kad pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi Irlavā, tad no šī darba aizgāju. Kādu laiku kā veterāns startēju arī modernās pieccīņas sacensībās, tomēr Latvijā, atšķirībā no ārzemēm, kur tas ir ļoti populārs, tā nav, tāpēc šobrīd tajā nestartēju (ja man valstī būtu kāds domubiedrs, kam modernā pieccīņa veterānu līmenī interesētu, iespējams, es veterānu sacīkstēs ārzemēs startētu).

– Kādi vēji jūs atpūta uz Irlavu?

– Uz Irlavu mani – rīdzinieku – atveda meitene, mīlestība un iestūrēšana laulības ostā. Šobrīd Irlavā esmu asimilējies un jūtos kā īsts irlavnieks.

– Un šobrīd irlavniekiem beidzot paveras iespēja sportot jaunā, nesen uzceltā sporta zālē, kādas nav pat tukumniekiem…

– Jā, ja agrāk Irlavas vidusskolas audzēkņi ziemas periodā sportoja mazā, šaurā zālītē, tad tagad no pagājušā mācību gada sākuma, irlavniekiem ir iespēja trenēties jaunajā sporta zālē (to nu var darīt ikviena vecuma irlavnieks). Jāsaka, ka jau ilgāku laiku mums Irlavā ir bijis ļoti labs stadions, kur sporta aktivitātes notika un notiek no brīža, kad nokūst pēdējais ziemas sniegs.

– Madar, vai ir audzēkņi, kas, pateicoties jums, sportam pievērsušies nopietni?

– Man prieks par katru cilvēku, ko izdodas piesaistīt sporta nodarbībām. Neteikšu, ka bieži, bet reizēm man ar savu entuziasmu izdevies aizraut jauno paaudzi, par ko priecājos. Savulaik divi mani skolēni savā vecuma grupā kļuva par LR čempioniem šķēpa mešanā. Tie ir Aivis Krimskis un Arvis Labodinskis. Savā laikā, pirms nepilniem 10 gadiem, abi šie puiši kā līdzīgs ar līdzīgu sacentās ar tagad pazīstamo LR izlases šķēpraidi Vadimu Vasiļevski (2004. gada olimpiādes sudraba medaļas ieguvējs).

Man prieks par Kalvi Ciekuru, kas šobrīd mācās Sporta pedagoģijas akadēmijā. Ar K. Ciekuru, kad viņš mācījās skolā, mēs kopā piedalījāmies skriešanas treniņos un man izdevās viņu piesaistīt sportam. Man prieks arī par to, ka K. Ciekurs ar prieku darbojas arī sporta pasākumu organizēšanā.

– Gan jau arī florbolā varētu atrast puišus, kas tur aktīvi trenējas, pateicoties jums.

– Jā, Irlavā florbols ir ļoti populārs un mēs to spēlējam arī skolas sporta stundās, tomēr uzskatu, ka irlavniekus ar šo interesanto sporta veidu aizrāva un joprojām aizrauj nu jau bijušais vidusskolas sporta skolotājs Andis Švāns (viņš ir Irlavas sporta zāles direktors), ar ko savulaik divatā skolā pasniedzām sporta stundas (šobrīd skolā esmu palicis viens sporta skolotājs).

– Nav noslēpums, ka cieši esat saistīts arī ar mūziku, jo jau ilgus gadus paralēli darbam skolā un sportošanai spēlējat dažādās ballēs, kāzās un pasākumos.

– Jāsaka, ka mūziku nevienās skolās neesmu mācījies. Mūzika ļoti tuva bija arī manam tēvam Daumantam Breidem, kas deva ieguldījumu manā izaugsmē. Man ir četrus gadus vecāks brālis Egils Breide, kas pirms manis apguva mūzikas instrumentus (brālis šobrīd dzīvo Cēsīs un ir grupas «Sveiks» basģitārists). Tieši mācoties no brāļa Egila, sāku spēlēt dažādus instrumentus: sākumā saksofonu, tad ģitāru (ritma ģitāru un basģitāru), bet vēlāk, protams, tautiņinstrumentus. Šobrīd, kad mūzikas tehnoloģijas ir pilnveidojušās, es pārsvarā galveno uzsvaru lieku uz sintezatoru.

– Kā spējat baļļu un kāzu spēlēšanu savienot ar sportu un skolotāja darbu?

– Jāteic, ka dažādos pasākumos es spēlēju katru nedēļas piektdienu (ar retiem izņēmumiem). Ja man ir sacensības, tad, protams, šajā dienā pasākumus atsaku, tomēr nenoliegšu, ka dažreiz uz sacensībām esmu devies pa taisno no balles spēlēšanas (šādos gadījumos 5.00 no rīta esmu mājās, nedaudz paguļ un… eju uz startu).

– Kāda stila mūziku spēlējat?

– Muzicēju viens un pārsvarā spēlēju to, ko tautā iecienījuši, kas skan Latvijas Radio 2 programmā. Vidēji gadā nospēlēju aptuveni 50 pasākumos, lielākais sasniegums šajā ziņā bija 67 balles.

Jāpiebilst, ka vispār ļoti esmu aizrāvies ar sintezatora spēli, jo man ļoti patīk apgūt šī instrumenta iespējas (programmu ierakstīšanu utt.). Nu jau balles spēlēju 12 gadus.

– Noslēdzot sarunu, atkal parunāsim nedaudz par sportu. Kādas ir jūsu tuvākās sacīkstes, kurās piedalīsieties?

– Jūnija beigās piedalīšos valsts čempionātā. Jūlijā došos uz Somiju, Lahti, lai piedalītos pasaules čempionātā.

– Lai veicas visās dzīves jomās!