26. maijā pirmo reizi Tukuma pilsētā tika organizētas "pilsētas medības". Kā skaidro paši organizatori – piedzīvojumu organizācija/biedrība «Lūzumpunkts» – tas ir azartisks pasākums, kura laikā komandām jāveic dažādi uzdevumi, kas saistīti ar prasmi orientēties, ievērot detaļas – tās nofotografēt un darboties komandā. Papildus foto punktu "medīšanai", komandām bija jāveic gan speciālie, gan izaicinājuma uzdevumi, tādēļ šajās sacensībās ne visu izšķir muskuļu spēks un ātrums nav vienīgais ierocis. Daudz nozīmīgāka drīzāk ir izvēlētā stratēģija un atjautībai. Piemēram, viens no uzdevumiem – komandām bija jāiegūst mūsu avīzes 2010. gada maija numuru… Uzvar tā komanda, kura savāc visvairāk punktu.

Par noteikumiem. Komandu šajās sacensībās veido trīs vai četri dalībnieki, kuriem bija iespēja startēt divās klasēs: «Tautas klasē» (3,5 stundas) vai «Ģimenes klasē» (2,5 h). Galvenais pārvietošanās veids – velosipēds, obligātais inventārs – digitālais fotoaparāts (ar atmiņu 80 bildēm), mobilais telefons, velosipēds, kas aprīkots ar aizmugurējo (sarkano) atstarotāju, velo slēdzene (vismaz viena uz komandu), divi rakstāmie, velo (vai līdzvērtīga) ķivere katram dalībniekam, lukturītis. Kopumā Tukumā, kurš bija šo "medību" pirmais posms, devās 24 komandas – 20 «Tautas klasē» un 4 – «Ģimenes klasē».
Trasē redakcijas darbiniekiem izdevās uz foto mirkli satikt Vītiņu ģimeni no Jaunsātiem – Ieviņu, Guntaru un Itu, kuri bija apvienojušies komandā ar nosaukumu «Gludekļi un tortes». Komanda kā reiz bija izmisīgā avīzes numura meklēšanā, taču sestdienās redakcijas durvis slēgtas. Kā pēc tam atzina I. Vītiņa: "Sestdien redakcijas durvis tika daudz reiz mēģināts atvērt… Nemācēšu teikt, vai maz kāds šo specpunktu izpildīja. Bija komandas, kas devās pat uz bibliotēku…" Vaicāta par speciālajiem uzdevumiem, sacensību dalībniece stāsta: "Pēc izsniegtās kartes devāmies ceļā. Bija interesanti uzdevumi, kā piemēram, tirgū jānofotografējas ar dzīvu zivi, vai arī, iekāpušiem pažarnieku mašīnā. Tiesa, mums tas neizdevās – atļāva vien fotografēties pie mašīnas, kaut, cik zināms, citiem tomēr pierunāšana esot izdevusies." Vaicāta par komandas nosaukuma izvēli, I. Vītiņa teic, ka tas tikai tāpēc, "lai izklausītos labi, lai neatpaliktu no citiem izdomas ziņā. Neesam tak sliktāki par jauniešu komandām!" Vērtējot sacensības kopumā, viņa stāsta: "Patiesībā jāsaka, ka maršruts bija grūts. Divu, divarpus stundu laikā bija jāizbraukā pilsēta šurpu turpu, no Durbes līdz Mātes piemineklim. Kopumā mums patika – interesantas vietas un lietas var uzzināt un apskatīt. Tā teikt – no cita rakursa. Lai arī sacensības notiks vēl citās pilsētās [Bauskā, Jelgavā, Lielvārdē un Saulkrastos, Red.], uz tām doties nedomājam. Ja kādreiz vēl notiks Tukumā – kāpēc ne…Pa mūsu pilsētu ritenis ripo labi. Nu jāiet izslidoties – to saņēmām dāvanā no mūsu halles. Tāpat, jāsaka, draudzīgi bija pārējie dalībnieki. Riteņbraucēju tauta šķiet tāda feina."