Svētdienas novakarē auto stiklā sāka triepties rupjākas lāses un, skat, – aiz loga uzvirpuļoja pārslas! Mirkli pazibēja, un viss – ierakstījās mūžībā. Bez pirmā sniega brīnuma. Nezinu, kā, bet manī šis redzējums sabalsojās ar Zolitūdē notikušo traģēdiju – tik daudz pirms laika aizgājušo – tik daudzu tā arī nesagaidītais brīnums, noslēdzoties bojā gājušo sarakstam…

Šajās dienās ir paveikts, upurēts un ziedots ārkārtīgi daudz – svecītes tiek noliktas arī glābējiem, un reiz atkal esam pierādījuši, ka spējam solidarizēties un nelaimē būt kopā; ja ne citādi, tad vismaz aizlūdzot par upuriem un cietušajiem ikvienā Latvijas vietā. Viss šķiet izdarīts pareizi – nu tiek elpots pakausī izmeklētājiem, lai iespējami drīzāk noskaidrotu vainīgos un… – nudien interesanti, ar kādām atziņām šīs raganu medības beigsies?… Kaut kur lasīju viedokli, ka visskumjāk būtu, ja atbildību uzveltu kādam metinātājam ar kleinām rokām. Galu galā, kur tad atbildīgo dienestu atbildīgo speciālistu atbildība!?

Tagad modē piesaukt apstākļu kopsummu un nelaimīgu sakritību, tomēr kas tās par sakritībām, kas sakritības dara tik nelaimīgas!? Kāpēc miera laikos lielveikalam jātop par zārku, un ko no šīs traģēdijas mācīsimies!?

Atzīšos – neesmu skrupulozi visām ziņām sekojis, taču kaut kā nemanīju Zolitūdes lielveikala būvnieku – tiešā darba veicēju būvobjektā viedokli, toties plašāk izskanējušas pārdevēju anonīmās sūdzības par darba apstākļiem veikalā… Drošība un normāla darba vide, nerunājot par atalgojumu, upurēta par labu peļņai – iespējams, visu «Maximas» un ne tikai šī lielveikalu tīkla darbiniekiem būtu ko piebilst šajā sakarā. Un tas diemžēl ir stāsts par to, ka grēkāžu atrašana šajā smagajā noziegumā vai slepkavībā, kā notikušo dēvē vairākas Latvijā pazīstamas personas, būs tikai daļēji padarīts darbs – lielākais būtu jāpaveic katram sevī kaut vai tajā klusuma mirklī, ko atvēlējām vai atvēlēsim upuru piemiņai…

Jo vairāk godaprāta upurēsim peļņas iespējai, jo lielākas izredzes arī turpmāk rēķinus nokārtot uzreiz – debesu kancelejā…