Īsi pirms gadumijas ar Ministru prezidenta Ivara Godmaņa rezolūciju tika atbalstīta Zemkopības ministrijas vēlme 4 miljonu m³ apjomā papildus izzāģēt valsts mežus.

Lēmums, ko sabiedrībai pat necentās skaidrot, tika pamatots ar it kā saņemto Kokrūpnieku asociācijas pieprasījumu un vēlmi nodrošināt it kā 10 000 nozarē, tais skaitā mazajos gateros un mēbeļu ražošanas uzņēmumos nodarbināto darba vietas. Iebildumi par to, ka pie valsts mežu izciršanas pamatā tiek tikai apaļkoku eksportētāji, ka nodokļus visbiežāk šīs lielās firmas maksā citām valstīm un ka šobrīd koksni jāpārdod par sviestmaizi, izskanēja gluži vai tukšumā… Līdz atklātībā nāca Valsts Kontroles atzinums par to, cik nepārdomāti, nesaimnieciski un politiski angažēti ar valsts mežus izcērtot iegūtajiem līdzekļiem ir rīkojušies šobrīd pie varas esošie…

Un tad vēl kā šaviens no skaidrām debesīm daudzus tukumniekus šokējusī ziņa par iecerēm izzāģēt arī mežu ap Melnezeru, kas līdz šim bija pilsētnieku iecienītākā atpūtas vieta. Šis plāns vēl vairāk pamudināja mūs – žurnālistus, papētīt to, cik pamatots ir gaidāmais zāģēšanas drudzis. Un kā jau parasti – jo dziļāk mežā – jo vairāk malkas jeb jo dziļāk rokam, jo… netīrākas šī saimnieciski politiskā lēmuma lappuses atklājas. Aizdomīgākās no tām jau lielā mērā "izcēlusi" Valsts kontrole, atklājusi, bet ne radusi atbildes uz daudzajiem jautājumiem…

Pēc pērn publiskotās Zemkopības ministrijas ieceres palielināt koksnes ieguvi valsts mežos faktiski vienīgās organizācijas, kas iebilda šim plānam, bija Latvijas Dabas fonds (LDF) un Pasaules Dabas fonda Latvijas nodaļa (WWF). LDF savā paziņojumā aicināja ievērot starptautiskās saistības dabas aizsardzībā, apzināt īpaši aizsargājamos biotopus, aizliegt zāģēšanu pavasaros un izveidot mežizstrādē ieinteresēto grupu konsultatīvo padomi; savukārt Vides ministrija tika aicināta izvērtēt ietekmi uz vidi plānotajam zāģēšanas apjoma palielinājumam. LDF atgādināja, ka visā pēckara gadu posmā līdz pat 90. gadu sākumam Latvijas mežos kopumā ik gadus izzāģēti 4 miljoni m³ koksnes; atjaunotās Latvijas laikā ik gadu – 10 līdz 12 miljoni m³ (taisnības labad valsts mežos tikai 4 miljoni m³…).

Tātad vispirms vērsāmies pie dabas vērtību aizstāvjiem. Šoriez saruna ar dabas aizsardzības speciālistu un LDF padomes locekli Viesturu Lārmani.

Mežsaimnieki tehnokrātijas un naudas žņaugos

V. Lārmanis:

– Jau divas reizes devām preses relīzi par to, kāds ir mūsu skatījums, kāpēc nebūtu labi ciršanas apjomu palielināt. Savukārt, ja zāģēšana tomēr notiek, ir ļoti svarīgi, kā zāģēšana tiek veikta – to var darīt dabai ļoti kaitīgā un mazāk kaitīgā veidā; proti, izvairoties no vietām, kas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai ir īpaši nozīmīgas.

– Līdz 2005. gadam valsts mežos tika veikta biotopu kartēšana; kā zināms, apzināti tika apmēram 70% biotopu, taču kāpēc šīs darbs netika paveikts līdz galam?

– Ir jāsaprot, ka šī kartēšana bija Valsts Mežu dienesta un VAS «Latvijas valsts meži» kopā ar zviedriem īstenota iecere. Viņi apsekoja vairāk nekā miljonu hektāru meža (apsekošanas efektivitāte tika novērtēta 60 līdz 70% robežās), noteikts mērķis tika sasniegts un, acīmredzot, viņi jutās labi daudz izdarījuši. Lai arī šis bija labs pasākums, tam nebija saistības ar izmaiņām, kas sekoja pēc iestāšanās ES. Eiropa izvirzīja jaunus biotopu sarakstus, kas vairs netika apzināti.

– Kā, jūsuprāt, tiek ievēroti dabas aizsardzības principi valsts mežos? Valsts kontroles atzinumā minēts, ka nereti cirsmu apjoms ir ievērojami lielāks, nekā dokumentos fiksēts…

– Latvijā ir spēkā dabas aizsardzības normas, kas fiksētas MK noteikumos, un lielos vilcienos tās tiek ievērotas. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad tā nenotiek. Jārunā par divu veidu iemesliem: ir īpaši aizsargājamo mežu veidi ar retu sugu dzīvotnēm (biotopiem), kas MK noteikumos ietverti īpašā sarakstā, un tur iekļauta arī liela daļa ES nozīmes biotopu. Saimnieciskajos mežos, kas atrodas ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, šie biotopi vispār nav meklēti. Tajā pašā laikā Latvija ir apņēmusies ievērot Eiropas putnu biotopu direktīvu, faktiski apsolot, ka neko neiznīcināsim. Saprotams, ka to nav iespējams izdarīt, ja šīs vērtības nav apzinātas. Ir tāda dīvaina situācija – no vienas puses valsts likumos noteikta dabas aizsardzība, bet praksē šīs lietas atstātas nejaušības varā. Tāpēc grūti pateikt, kāda ir mežu apsaimniekošanas kultūra – cilvēki, kas veic mežizstrādi, lielākoties vispār neapzinās, ko iznīcina. Mežistrādes apjomi neatkarības gados ir ievērojami auguši un, jo lielāki apjomi, jo lielāka rosība mežā – atbilstoši lielāks stress tiem meža dzīvniekiem, kam bail no cilvēka klātbūtnes. Šajā ziņā par apsaimniekošanas kultūru nevar runāt, jo mežizstrāde notiek visu gadu. Dabai jūtīgākajā periodā, pavasarī, kad darbiem un trokšņošanai vajadzētu pierimt, lai putni varētu izligzdot, tas tiek absolūti ignorēts – šajā ziņā mežsaimnieki netaisās piekāpties.

Šeit mēs nonākam pie otras lietas – koku zāģēšana ir kļuvusi par tehnokrātisku un pabriesmīgu sistēmu, kas pilnībā pakārtota naudai. Tas tāpēc, ka uz kredītiem sapirkta dārga mežistrādes tehnika – dažādi harvesteri un, lai tos atpelnītu, ir jāstrādā dienu un nakti; turklāt visa šī mašinērija absolūti nav elastīga – tā vienkārši brien pāri mežam. Ja arī mežstrādnieki gribētu dabu sargāt, faktiski viņi paši ir ielīduši tādos tehnokrātijas un naudas žņaugos, ka neko daudz nevar iesākt; citādi saimniekot nevar atļauties. Jautājums – kāpēc valsts (atbildīgā ministrija un ministrs) ļāva tam tā notikt? Modernās tehikas ieviešana īstenībā atņēma daudzas darba vietas un radīja papildus slodzi dabai – ja agrāk pavasaros mežstrādniekus norīkoja mežus stādīt un bija tāds klusāks periods, tad tagad to nevar atļauties.

Šauras ekonomiskas grupas pavadā

– No valsts pārvaldīšanas viedokļa drusku jocīgi un aizdomīgi ir tas, ka šī milzīgā finansu atkarība patiesībā ir privātajam sektoram, bet kāpēc VSA «Latvijas valsts meži» tik ļoti pakļaujas šīm interesēm? Būtībā tas taču ir Latvijas sabiedrībai piederošs uzņēmums un meži, un saimnieks varētu pateikt: "Nu nelaižam pavasarī mežā zāgēt!" Bet viņi dara otrādi un saka: "Nē, nē, nozare mūs nesapratīs!" Šaubos, vai VSA «Latvijas valsts meži» apsaimnieko mežus tā, kā to vēlas faktiskais saimnieks – sabiedrība… Tomēr, manuprāt, akciju sabiedrība lielā mērā pakļaujas šauras ekonomiskas grupas diktātam.

– Vai taisnība, ka lauvas tiesa mežizstrādes uzņēmumu pieder zviedru uzņēmējiem? Tāpat lielākais apaļkoku eksports ir uz Skandināvijas valstīm?

– Nav jau starpības, kam uzņēmums pieder – šajā nozarē taču strādā vairāki desmiti tūkstoši vietējo cilvēku. Lai gan no saimnieka pozīcijām raugoties, ciršanas apjomu palielināšana tiešām šķiet ļoti dīvaina. Mēs zinām, kad pasaulē krītas naftas cenas, tad samazina ieguves apjomus, lai uzturētu cenu; tāpat notiek, kad krītas koksnes pieprasījums, tomēr mūsu mežu saimnieki dara pretējo – piesola vēl lielākus apjomus un būtībā par lētāku naudu. Lauksaimniecības ministra arguments ir tāds, ka tas līdzēs darboties kokapstrādes nozarei; proti, būs sliktāk, ja nepieaugs ražošanas apjomi. Taču nezinu, kam tad tos koksnes izstrādājumus pārdos? Ekonomiku var atdzīvināt tad, ja tajā ienāk nauda; respektīvi, kas pirks kokrūpnieku saražoto, ja koksnes cena kritusies tāpēc, ka nav pieprasījuma?

– Varbūt, skandināviem izdevīgi iepirkt lētus apaļkokus?

– Es nezinu, bet padomājiet, kur visplašāk izmanto kokmateriālus? – būvniecībā. Ja būvniecība ir apsīkusi, neviens taču neiepirks kaut kādas koku rezerves. Es brīnos par mežsaimnieku cerībām, ka lielais piedāvājums kaut ko izkustinās. Vairāk gan liekas, ka patiesais iemesls ir cits – kokrūpnieki jau sen vēlējušies palielināt koksnes ieguves apjomus un šobrīd – juku laikā, izmantojot dažādus argumentus – vienkārši izspēlē iespēju.

Paredzami miljonu sodi

– Cik svarīgi ir saglabāt Eiropas nozīmes biotopus?

– Tam ir milzīga nozīme, jo vairākas Eiropas un pat pasaules nozīmes vērtības atrodas tieši Latvijā.

– Vai Eiropā ir precedenti, kad valstij par dabas aizsardzības noteikumu neievērošanu piemērots sods?

– Uzreiz precīzi nepateikšu, taču pērn plašāk izskanēja ziņa par to, ka Spānijā bija apdraudēta retu kāmju populācija; tad nu tika rēķinātas summas par katru apdraudēto kāmīti un kopumā diezgan lielus miljonus nācās samaksāt soda sankcijās; un tikai tāpēc, ka nebija ievērotas starptautiskās saistības. Līdzīgu gadījumu bijis visai daudz, taču visbiežāk tie beidzas ar to, ka valsti piespiež rīkoties savlaicīgi. Šobrīd tā ir vēl pavisam jauna lieta, jo Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju tīkls tika izveidots tikai 2000 gadā.

Latvijā ir nepārprotami redzams, ka pārkāpumi veidojas un tātad – būs arī sankcijas.

– Vai Latvijas Dabas fonds vēl kaut kā iestāsies pret mežu izzāģēšanu?

– Zinu, ka mans kolēģis, profesors Jānis Priednieks, kurš ir Latvijas Dabas fonda padomē, organizē speciālistu (tostarp mežsaimniecības speciālistu) sanāksmi, lai runātu par to, ka, izzāģējot mežus plānotajā apjomā, cietīs ne tikai dabas daudzveidība, bet arī koksnes resursi izsīks tādā mērā, ka kokrūpniecības nozare nevarēs pilnvērtīgi darboties. Šajā diskusijā gūtās atziņas tiks izplatītas tālāk plašsaziņas līdzekļiem. Žēl, ka Vides ministrijai nav viedokļa šajos jautājumos, un nav labi arī tas, ka Zemkopības ministrs ir pārliecināts, ka intensīva mežizstrāde neietekmēs dabu. Tas, ka līdz šim (Kalvīša treknajos gados) nekas netika darīts, lai apzinātu un saudzētu vērtīgos biotopus saimnieciskajos mežos, nerada pārliecību, ka turpmāk būs citādi.

Turpmāk vēl.