Pusdienlaikā ar trim autobusiem no Talsu ielas 4 mūsu rajona skolotāji devās uz Rīgu, lai piedalītos protesta gājienā.

Citāds viedoklis

Tā kā akcijas transports bija nostājies pieturā, kur satiksmes autobusu gaidīja pulks cilvēku, uzrunājām divus skolēnus un vaicājām, vai viņi zina par akciju, ko par to domā un vai gribētu būt skolotāji? Viktorija un Kristians ar lepnumu teica, ka mācās Upīšos, ka viņu mīļākās skolotājas esot Tamāra Balode un Līga Zaķe. Jā, viņi zina par akciju un to atbalsta, un pat bez naudas strādātu par skolotājiem. Taču turpat tālāk kāda sieviete dusmu pilnu seju šoferīšiem pārmeta, kāpēc ubagu autobuss nostājies satiksmes autobusa vietā. Ja viņa būtu tikusi uz Rīgu, tad gan skolotājiem pateikti visu, kas uz sirds… Jēgas no viņiem neesot nekādas – bērnu pilnas palīgskolas; ja skolā kādam mācībās klājas grūti, esot velti meklēt skolotāja palīdzību… Un vispār, kas gan šais laikos par skolotājiem…

Brauc par sevi pastāvēt

Paši skolotāji, vaicāti, kāpēc brauc protestēt, teica, ka galvenais esot par sevi pastāvēt un pievērst uzmanību tām problēmām, kuras aktuālas tagad un nākotnē – pedagogu algām, skolu finansējumam, mazo skolu slēgšanai, lauku bērnu nākotnei utt. Kā atzina Tukuma 2. vidusskolas skolotāja Inese Ķirķe, jārunā ne tikai par algām, lai gan arī tas ir svarīgs jautājums, bet arī par visas sistēmas nākotni kopumā: "Kas izglītībā notiks? Kas notiks ar bērniem, kam vājākas sekmes; kas notiks ar lauku bērniem, ja mazās lauku skolas slēgs? Ja tiešām nauda ies līdzi bērnam, tad tas laukiem būs ārprāts, jo visa sistēma sabruks." Irlavas vidusskolas skolotājas Anna Antāne, Liene Baumane un Agita Kalviņa uz Rīgu brauc tāpēc, lai pievērstu sabiedrības uzmanību problēmām izglītībā. Lai gan nākotnē Irlavas vidusskolai ļoti lielas pārmaiņas nedraud, finansiālās problēmas skar vienlīdz visus un šajā cīņā visiem jāturas kopā.

Pedagogu akciju atbalsta arī pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi. Mirdza Misa un Inese Štelbauma no «Pasaciņas» uzskata, ka protesta gājienā jāpiedalās, lai visiem pateiktu: "Mēs gribam dzīvot!" M. Misa atzīst – lai kā tiek nolikti krievu laiki, tolaik skolotāji bijuši aizsargātāki: "Tagad ticības nav nekādas, turklāt nekam un ne par ko. Mēs ceram, ka spēsim pateikt un parādīt, ka vispār tādi esam. Lai vismaz valdībā jūt, ka esam, un lai novērtē pirmsskolas izglītības nozīmi. Vai mums vajag muļķus, vai mums vajag, lai nodeg mājas un lai visi izmirst? Bet iznāk, ka pedagogi, ugunsdzēsēji un mediķi nevienam nav vajadzīgi…"