Sunītis klaiņojis pa Vecmoku ceļu, līdz to notriekusi mašīna, ko bija redzējuši aculiecinieki. Pa deguntiņu nāca asinis, kad to atrada Tukuma dzīvnieku patversmes darbinieki. Suņuks gulēja grāvī. Apskatot to sākumā domājām, ka viņam nav acu, taču nē, sprogainā vilniņa ir tā savēlusies, ka actiņām priekšā bija kā voiloks, actiņas strutainas un iekaisušas. Sunītim dēļ necirptās vilnas visa āda iekaisusi, nagi gari kā āķi, līdz ar to suņukam grūti staigāt. Ērces desmitiem sasūkušās ap actiņām un ķermenī.

Asaras sariesās acīs par to, cik mazais suņuks stiprs un pacietīgs! Sunītim bija milzīgs bumbulis pie dibentiņa, kad skuvām nost spalvu, tas uztūka un, paldies Dievam, jo sunītim nebūs no sāpēm jāmokās, visa miesa smirdēja un iekaisusi no netīrā un saveltā kažoka, kurš bija pilns ar blusām, izrāvām apmēram sauju ērču. Nogriezām nagus un izskuvām pirkstu starpas, kas bija pilnas ar zemēm un netīrumiem, notīrījām, cik varēja, zobakmeni un izrāvām ilkni, kurš kustējās. Viena actiņa jau akla, otra briesmīgi iekaisusi. Tās būs jātīra un jāpilina pilieni, jādzer antibiotikas un vitamīni. Mazā mutīte gan nejauki oda, bet, kamēr mēs ap viņu darbojāmies, Fuksītis (tā mēs iesaucām atrasto suņuku), man nepārtraukti deva bučas, un tas bija ļoti sirsnīgi un patiesi. Kluss, mierīgs un pateicīgs! Tagad viņu lutināsim ar gardumiem un liksim justies kādam būt vajadzīgam!