“Nedod Dievs palikt vecam un nevarīgam! Tā nu arī ar mani gadījās – izgāju no mājām un nevaru vairs ceļu atrast atpakaļ, eju un eju, un – nekā. Kājas vecas, vairs tik labi neklausa, apetīte arī nav tik laba kā jaunībā, tādēļ arī spēki zūd. Domāju – atgulšos, padomāšu, saņemšos un mēģināšu tikt uz mājām. Bet nekā, esmu tik nespēcīgs, ka vairs pat kājās netieku. Iet garām cilvēki un man pat uzmanību nepievērš, viens otrs uzmet aci, bet nepalīdz. Pēc brīža skrien suns, apostīja mani un aizskrēja, nodomāju, ka savējais savējo saprata un aizskrēja pēc palīdzības. Tā nu guļot izdaru secinājumu, ka viens otrs cilvēks par suni sliktāks, jo nepienāca klāt un nepalīdzēja! Tā nu guļu un prātoju, ka piepildīsies tas izdomātais teiciens, ka veci suņi aiziet no mājām, lai nomirtu. Nu nav tā, es taču negāju, lai nomirtu, bet pavingrināt stīvās kājas. Te pēkšņi atskan jaunas meitenes balss, ak tu, nabadziņ, kas ar tevi?! Tā nu tieku iecelts mašīnā, lēni un rūpīgi, un atvests uz patversmi. Tad nu, lūdzu, padodiet ziņu manam saimniekam, ka esmu sveiks un vesels, meitene mani atrada uz ceļa, kas no pienotavas puses ved uz gaisa tilta pusi, man tik ļoti gribas mājās!”

P.S. Sunītis ļoti ilgojas un gaida saimnieku Tukuma dzīvnieku patversmē, kurā viņam īsti vairs nav vietas…

Tālr. 26227913