Sestdienas pievakarē Tukuma 3. vidusskolas 12. klases skolēniem – Santai Senkānei, Edgaram Matvejevam, Dmitrijam Petrovam, Anželai Kuzmickai, Dmitrijam Dobkevičam, Nikolajam Juhņevičam, Ekaterinai Akhmetovai, Tatjanai Lukjanskai, Diānai Neizakai, Anželikai Novičonokai un Sergejam Minovam – bija pēdējā skolas diena – izlaidums.

Pulcējoties skolas pirmā stāva foajē, pirms stāšanās svinīgajam gājienam uz aktu zāli visu domas skaļi un no sirds skolas direktorei Ivetai Safranovičai un klases audzinātājai Elzai Černiševai izteica A. Novičonoka: "Ļaujiet mums mācīties 13. klasē un, lūdzu – bez eksāmeniem…" Un lūdza atļauju vēl drusku uzkavēties, jo visi esot ļoti uztraukušies par to, vai izdosies uzstāšanās, vai neaizmirsīs skolai, skolotājiem un vecākiem domātos vārdus un vai viss iznāks no sirds…
Jāteic, uztraukums bija veltīgs. Divpadsmitie, sasmīdinot un saraudinot gan skolotājus un viesus, gan paši sevi, izlaidumu padarīja mīļu un neaizmirstamu. Tādi, kā atzina audzinātāja, bijuši arī viņi paši – cilvēcīgi, labsirdīgi, atsaucīgi, un tāpēc no viņas dāvanā nopelnījuši zelta medaļas.
Runājot ar jauniešiem par viņu nākotnes plāniem, uzzinājām, ka visi domā mācīties tālāk – medicīnu, uzņēmējdarbību, socioloģiju, mākslu, ķīmiju, ceļu būvi, arhitektūru, sociālās zinības, vēlas apgūt spa, vizāžista un citus arodus. Daļa plāno naudu mācībām nopelnīt vasarā, daži pastrādās ilgāk un tad ķersies pie studijām, kāds plāno Latviju atstāt… Taču visiem šī – daudziem pirmā – skola ir ļoti nozīmīga, jo tieši te iemācījušies mācīties, saprasties ar citiem un apzināties savu varēšanu. Un kļuvuši par pēdējiem Tukuma 3. vidusskolas vidusskolēniem… Taču par to neviens svētkos nerunāja; skola savu darbību pamatskolas statusā uztver kā jaunu, cerīgu sākumu. Gluži tāpat kā savu jauno dzīvi – tās absolventi.