25. janvārī visas dienas garumā pie Tukuma pilsētas vēstures muzeja «Pils tornis» bija apstājies 1991. gada barikāžu muzeja muzeobuss – padomjlaika dzeltenajā IKARUSā iekārtota ekspozīcija par Atmodas laiku, Baltijas ceļu, barikāžu laiku un citiem notikumiem. Turpat blakus bija iekurināts ugunskurs un varēja sasildīties ar karstu tēju.

Paši pirmie no rīta busu apskatīja 3. klases skolēni no Tukuma 2. pamatskolas, kas bija atnākuši kopā ar skolotāju Ilzi Gabaliņu, un Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskolas skolēni kopā ar skolotāju Gunitu Oknovu. Bērni stāstīja, ka muzeobusā redzējuši fotogrāfijas, maketu, kas parāda, kā notikuši apšaude barikāžu laikā, un filmu par Latvijas vēsturi. Šāds ekskursijas turpinājās visas dienas garumā.

Savukārt 15.00 pie Pils torņa bija atceres brīdis, kur barikāžu dalībnieki pie ugunskura stāstīja pašu piedzīvoto. Kā atzina Tukuma muzeja speciāliste Inta Dišlere, kas barikādes piedalījās, būdama Brizules skolas skolotāja, kas kopā ar citiem skolotājiem atsaucās Tautas frontes aicinājumam Vislatvijas mītiņā 13. janvārī: “Braucu kopā ar saviem trīs bērniem, kolēģiem un mūsu skolas karogu. Un tur arī dzirdējām uzsaukumu un atpakaļ ceļā jau domājām par barikādēm. Mums bija ļoti aktīvs Tautas frontes nodaļas vadītājs Edgars Frišfelds-Lismanis un skolotāja Mārīte Golubkova, kas palīdzēja organizēties Sēmes pagasta iedzīvotājiem – no mums uz barikādēm ir bijuši 97 cilvēki un visi vēl pat nav sarakstā. Kopā ar vīru un kaimiņu Vilni Ausekli pieteicāmies uz barikādēm 15. janvārī; mūsu vieta bija Jaunielā un sajūta bija šausmīga, jo šajā dienā bija paredzēts interfrontes saiets un virs mūsu galvām lidoja helikopters un kāds kaut ko krievu valodā kliedza. Mēs bažījāmies par to, kas notiks pēc interfrontes saieta; ka mēs esam ar kailām rokām. Un tā kā tolaik poļu restauratori atjaunoja Vecrīgu, vīri atrada kādus instrumentus – vismaz kaut kas… Tad mēs jau bijām dzirdējuši, kā Mihails Gorbačovs latviešu un lietuviešu tautu bija nosaucis par bandītiem, tāpēc sūtījām protesta telegrammas – 16. janvāra rītā izstāvēju rindu un šādu telegrammu Latvijas pārstāvniecībai Maskavā uzrakstīju.” I. Dišlere atzina, ka tagad par šo laiku runā ar ļoti lielu patosu, taču toreiz šāda patosa nebija: “Tā bija nepieciešamība tur būt. Un tagad, kad bērniem stāstām par patriotismu, varu teikt – lūk, te tas ir – sajūtā, ka citādi nevar, ka ir jābrauc un jābūt kopā ar citiem.”